Aizstāvēt cilvēktiesības!

Ņemot vērā, ka Latvijai ir pilntiesīga ES un NATO locekle, kurai jārīkojas atbilstoši saviem pienākumiem un tiesībām šajās organizācijās, lai stiprinātu šīs organizācijas un realizētu kopējās – Eiropas un nacionālās – Latvijas intereses, biedrība PROGRESĪVIE nosūta aicinājumu ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam izvērtēt, sniegt viedokli un izmantot pieejamos diplomātiskos resursus, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus Kazahstānā.

Vēstules teksts:

A.god. Rinkēviča kungs!

Biedrība PROGRESĪVIE lūdz Jūs izvērtēt un sniegt viedokli par notikumiem, kas sekoja 2011. gada 16. decembrī Kazahstānas rietumos Žanaezenā notikušajiem nemieriem, kā arī lūgt Kazahstānas pusei skaidrojumu par starptautisko novērotāju, Amnesty International un Human Rights Watch pārstāvju un žurnālistu novērojumiem par likuma un cilvēktiesību pārkāpumiem aizturēto Kazahstānas pilsoņu un arodbiedrību dalībnieku tiesvedības procesā.

Gandrīz visi aizturētie, ka arī citi liecinieki sniedza liecības par spīdzināšanas gadījumiem izmeklēšanas gaitā, bet tiesvedības procesā šīs liecības netika ņemtas vērā. Tiesvedības process noritēja augstas saspīlētības apstākļos, kā arī izmantojot paņēmienus, kas pielietojami tikai valsts ārkārtas stāvoklī. Šādi tika pārkāptas cilvēktiesības uz taisnīgu tiesas spriedumu. Jāņem vērā, ka šo cilvēku dalība nemieros nav tikusi pierādīta.

Ņemot vērā, ka Latvija iestājas par cilvēktiesību ievērošanu un aizstāv šo principu piemērošanu ne tikai Latvijas Republikā, bet arī visā pasaulē, lūdzam izmantot visus iespējamos starptautiskās politikas instrumentus, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu šiem cilvēkiem.
Biedrības PROGRESĪVIE aicinājumā vienoti ir arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kas pārstāv Latvijas darbiniekus, Starptautiskā arodbiedrību kustība un citi cilvēktiesību aizstāvji.

Mūsu aicinājums ir censties panākt tiesas sprieduma pārskatīšanu, visu spīdzināšanas un provokāciju gadījumu rūpīgu izskatīšanu un izmeklēšanu, kā arī ierosināt pārskatīt Kazahstānas normatīvus, kas regulē publiskos pasākumus, kuros tiek neadekvāti ierobežotas arodbiedrību, cilvēktiesību aktīvistu un publisko personu tiesības.

Ņemot vērā Latvijas Ārlietu ministrijas un Kazahstānas puses līdzšinējo pozitīvo sadarbību tranzīta nozarē, aicinām izmantot šo iespēju, uzrunājot Kazahstānu ievērot Latvijas un civilizētās pasaules cilvēktiesību vērtības.

Vairāk informācijas par šo cilvēktiesību aizstāvības kustību atrodama Labourstart mājaslapā http://www.labourstart.org/

Ilmārs Gromuls

PROGRESĪVIE izslēdz Berdņikovu

Vērojot Latvijas labējo politiķu ikdienas retoriku, diemžēl nākas secināt, ka pie varas esošo partiju politiķi tikai vairo to krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kuri kā protestu šim labējo cinismam izvēlas pievienošanos Vladimiram Lindermanam un viņam līdzīgiem. Kā spilgts piemērs tam ir arvien biežākie dzirdamie aicinājumi pirms pašvaldību vēlēšanām Rīgā apvienoties „latviešu” partijām, cīnīties pret krievisko Saskaņas Centru, konsolidēties, lai apvienotu Rīgas latviešu balsis vēlēšanās pret krieviem. Kāda ir Latvijā dzīvojoša krieva un citas tautības pilsoņa rīcība, lasot vadošo politiķu aicinājumus cīnīties pret viņiem? Pavisam loģiska – protests!

Šādu protesta soli ir izvēlējies arī biedrības PROGRESĪVIE bijušais biedrs Andrejs Berdņikovs. PROGRESĪVIE ir sarūgtināti par to un uzskata, ka viņš ir pieņēmis kļūdainu lēmumu. Līdzšinējā darbībā Andrejs Berdņikovs bija tolerants, piedāvāja politiskas iniciatīvas, kas bija vērstas uz kompromisu atrašanu un sabiedrības saliedēšanu. Viņa izteikumi un rīcība ļāva spriest, ka viņš kā vienīgo ceļu uz Latvijas sabiedrības attīstību un izaugsmi redz diskusiju, iecietību un veiksmīgu visu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu sadarbību Latvijas labklājības veicināšanā. Protams, jāapzinās, ka apstākļos, kad pat lielākās Latvijas partijas nepārtraukti nodarbojas ar etnisko grupu sanaidošanu, šāds ceļš nebūs viegls un ātrs.

Politiķiem, kuri nevēlas naidot sabiedrību, ir jādomā par valsti ne vien personīgiem ieguvumiem, tuvojoties vēlēšanām. Atbildīgi un tālredzīgi būtu aicināt savu un citas partijas uzrunāt visas vēlētāju grupas, lai kopīgiem spēkiem pārtrauktu sabiedrības šķelšanu, apturētu emigrāciju un domātu par ekonomisko izaugsmi. Bet pagaidām diemžēl šādi aicinājumi nav dzirdami.

Pēc Andreja Berdņikova lēmuma pievienoties Lindermana vadītajai partijai „Par dzimto valodu”, biedrība PROGRESĪVIE ir nolēmusi Berdņikovu izslēgt no biedrības. PROGRESĪVIE uzskata, ka darbība partijā, kuras rīcība provocē un saasina etniskās attiecības Latvijā dzīvojošo cilvēku starpā, nav savienojama ar tādām sociāldemokrātiskām vērtībām kā tolerance, iecietība, brīvība un demokrātija.

Biedrība PROGRESĪVIE uzskata, ka protests, kādu izvēlējies bijušais biedrības biedrs, nav pareizais ceļš un nerisinās sasāpējušās problēmas. Gluži pretēji – var tās pat padziļināt. Uz netoleranci un neiecietību nedrīkst atbildēt ar to pašu. Pret etniskā naida kurināšanu, apvainojumiem un lētu nacionālismu ir jāatbild ar argumentētu viedokli, iecietību, atklātu diskusiju un neatlaidīgu cīņu par brīvību, vienlīdzīgām iespējām un solidaritāti. Diemžēl Andreja Berdņikova pēdējais lēmums neved pa šo ceļu.

PROGRESĪVIE turpinās konsekventi iestāties par brīvību, vienlīdzīgām iespējām un solidaritāti sabiedrībā, tādējādi cenšoties vienot Latvijas sabiedrību un iestājoties par tādu ekonomisko izaugsmi, kuras rezultātā aug visas sabiedrības labklājība un lepnums par savu valsti.

Biedrības PROGRESĪVIE valde

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Jautājums Nilam Ušakovam


Viena no pēdējo nedēļu vērā ņemamākajām starptautiskajām aktualitātēm, bez šaubām, ir tā saucamā „vāverīšu dumpja” (pankroka grupas Pussy Riot) prāva Krievijā – domājams, nevienam vairs nav sevišķi jāpaskaidro, par ko te ir runa. Neliela huligānisma akta, kura mērķis bija Vladimira Putina režīma un pareizticīgās baznīcas atbalsta tam nosodījums, veicējas – trīs jaunas meitenes jau ir saņēmušas neadekvāti lielu sodu un tuvāko laiku acīmredzot pavadīs kolonijā, bet vēl divas grupas dalībnieces izsludinātas meklēšanā.

„Šis process nenoliedzami ir Krievijas autoritārā režīma paraugprāva pret opozīciju,” uzskata biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis Ervins Labanovskis. „Un diemžēl, kā jau daudziem Krievijā, arī šīm meitenēm nav iespēju tikt pie taisnīgas tiesas.”

Politiķu un viņu pārstāvēto partiju attieksme pret notikumiem ārpus Latvijas liecina par iespējamo rīcību līdzīgos gadījumos arī šeit Latvijā, tādēļ, kā uzskata PROGRESĪVIE, ļoti nozīmīgi ir zināt šo nostāju jau iepriekš. Demokrātija ir vērtība, kuru politiskie spēki parasti piesauc ikkatrā kampaņā un vēlēšanu programmā, taču starpvēlēšanu periodā bieži vien pilsoniskā sabiedrība un demokrātija tiem kļūst par otršķirīgu jautājumu. Atzīstama ir LR Ārlietu ministrijas nostāja gadījumā ar minēto prāvu, kas gan (kā jau to varēja gaidīt) tika negatīvi uztverta Kremlī.

„Šajos apstākļos ir vērts atcerēties,” atgādina biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis Jānis Džerijs Šterns, „ka vienai no Latvijas lielākajām partijām – Saskaņas Centram ir sadarbības līgums ar Vienoto Krieviju, kas ir Krievijas politiskā režīma veidotāja un uzturētāja. Protams, diez vai Nils Ušakovs ir paredzējis to šobrīd publiski pieminēt.”

Apzinoties, ka politiķi bieži vien neērtus jautājumus mēdz noklusēt, biedrība PROGRESĪVIE vēlas uzdot tiešu jautājumu SC priekšsēdētājam Nilam Ušakovam: vai sadarbība ar politisko spēku, kas represīvi izturas pret demokrātisko opozīciju, sagroza vēlēšanu rezultātus un izkliedējis pat ilūziju par vārda brīvību Krievijā, ir Saskaņas Centram kā sevi par demokrātisku sludinošai partijai piestāvoša rīcība? Kā Saskaņas Centrs vērtē savu partneru – Vienotās Krievijas izveidoto režīmu kaimiņvalstī un vai ko līdzīgu partija vēlas redzēt arī Latvijā?

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Meli parastie vai šizofrēnija?

Jūlija beigās valdības ministrus negaidīti pārsteidzis nepatīkams fakts – Finanšu ministrija informējusi, ka valsts budžetā ir ierobežotas finanšu iespējas. Līdzšinējie valdības vīru un sievu paziņojumi un lēmumi gan it kā liek domāt, ka agrāk par šo iespēju ierobežotību nekas nebija zināms – piemēram, vēl pavasarī tika panākta vienošanās, ka no 2013. gada vidus tiks palielināts ar IIN neapliekamais minimums. Uzzinot, ka pastāv tāda lieta kā ierobežotas finanšu iespējas, valdībai no šiem plāniem nācies atteikties.

Jau pavasarī prezentētais un aizsāktais nodokļu samazināšanas plāns paredzēja vispirms parūpēties par sabiedrības bagātāko daļu un tikai tad spert arī kādu solīti pretī viduslānim un trūcīgajiem. Plāna pirmie soļi paredzēja PVN samazināšanu šā gada vidū, IIN samazināšanu par 1% no nākamā gada 1. janvāra, bet nākamā gada vidū bija nodomāts celt neapliekamo minimumu. Pirmajiem diviem soļiem, kas ir labs atbalsts bagātajiem, budžeta iespēju ierobežotība netraucēja vai arī par tādu neviens nezināja. Bet pirms lemšanas par neapliekamā minimuma paaugstināšanu ierobežotās iespējas pēkšņi parādījās… un no nodomiem nācās atteikties.

Sākotnējais nodokļu mazināšanas plāns deva kaut nelielas cerības maziem un vidējiem uzņēmējiem, kā arī lielākajai daļai darba ņēmēju un ģimenēm, kuras audzina bērnus. Ir pilnīgi skaidrs, ka būtiskākie ieguvēji no PVN samazināšanas bija lielo ienākumu guvēji, jo viņu patēriņš ir nesamērīgi lielāks kā Latvijas vidusmēra mājsaimniecībai. Arī IIN samazināšana visiem algu saņēmējiem par 1% tikai turpinās palielināt ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā. No IIN mazināšanas cilvēks, kura alga bruto ir 300 lati, iegūs vien 2,22 latus, bet 1000 latu algas saņēmējs – jau 8,45 latus ik mēnesi. Varam iedomāties, kāda šī starpība ir tiem, kuru atalgojums ik mēnesi mērāms daudzos tūkstošos. Kaut vai Rungaiņa firmā, kurai valstij piederošais AirBaltic par konsultācijām ik nedēļu maksā aptuveni 13 000 latu.

Vai tiešām šodien ir nepieciešams mazināt IIN lielo algu saņēmējiem – tiem, kuru ienākumi ik mēnesi pārsniedz vairākus tūkstošus latu? Vai šie cilvēki ir tik sliktā situācijā? Citās Eiropas valstīs lielo algu saņēmēji maksā daudz lielākus nodokļus, pat tādus, kas pārsniedz 50% no viņu ienākumiem. Diemžēl Latvijas nodokļu politika tiek padarīta arvien regresīvāka, un darbaspēks valsti pamet, lai dotos tur, kur nodokļu sistēma ir taisnīga jeb progresīva. Drīz Latvijā paliks vien ministri, konsultanti, apdrošinātāji un banku vadītāji, jo viņiem šeit nodokļu likmes ir daudz draudzīgākas kā citur ES.

Redzot valdības konsekvento nodokļu politiku, nesaprotu, kādēļ topošajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir jāraksta darbi un solījumi, kuri tāpat netiks pildīti un paliks tikai uz papīra?

Viens no NAP paredzētajiem galvenaijiem kritērijiem, lai panāktu ekonomisko izrāvienu, it kā ir nevienlīdzības – un tieši ienākumu nevienlīdzības būtiska samazināšana. NAP atzīst, ka esam viena no nevienlīdzīgākajām valstīm ES un tas kavē mūsu ekonomisko attīstību, veicina emigrāciju. Valdība grasās šo plānu apstiprināt, bet jau tagad spītīgi rīkojas pretēji NAP nostādnēm un sola to darīt arī pēc NAP apstiprināšanas šā gada nogalē.

Šis diemžēl nav ne tuvu vienīgais „kā var nesolīt” gadījums. Vēl spilgtā atmiņā ir valdības rīcība attiecībā uz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Neilgi pēc tam, kad Vienotības vadošie politiķi bija parakstījuši vienošanos ar arodbiedrībām par to, ka pensionēšanās vecumu nepaaugstinās agrāk kā 2016. gadā, tie paši cilvēki nāca ar aicinājumiem un lēmumiem pensionēšanās vecumu celt nekavējoties!

Gan tagad jautājumā par neapliekamo minimumu, gan pensiju gadījumā valdību vadīja un valsts fianses uzraudzīja viena un tā pati partija. Pat vairāk – vieni un tie paši ministri. Līdz ar to argumenti, ka viņi nav zinājuši valsts patieso finansiālo stāvokli un nav varējuši paredzēt, ko varēs atļauties un ko ne, neiztur nekādu kritiku.

Ņemot vērā, ka solījumi mainās tik bieži, kā arī rakstītais un plānotais atšķiras no reālajiem darbiem, nākas domāt, ka lēmumu pieņēmēji valdībā sirgst ar šizofrēniju. Grūti noticēt, ka tāpat vien regulāri un vieglpratīgi var melot sabiedrībai. Šāda regulāra solījumu došana, radot cerības lielai sabiedrības daļai, un konsekventa to nepildīšana grauj un iznīcina jebkādas ticības paliekas valsts varai, cilvēku paļaušanos uz valsts vadītāju teikto un iespējas kaut vidējā termiņā plānot savu dzīvi. Diez vai valdošie labējie politiķi apzinās, ka (atšķirībā no, piemēram, tik peltajiem referendumiem) viņi ar šādu savu rīcību patiešām grauj valsts pamatus.

Varu koalīcijas politiķus tikai aicināt – beidzot saņemieties un atzīstieties: „Mēs esam labēji politiķi un pirmkārt atbalstām un domājam par bagātajiem, bankām, lielkapitālu; mēs uzskatām, ka izdzīvos tikai stiprākie, ka ir jāprivatizē viss, ko var privatizēt, un tauta ar savām parakstu vākšanām, referendumiem var tikai kavēt šādu, normālu, valsts attīstību.”

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Vai pagūs novērst absolūto haosu?


Tā vietā, lai risinātu valstij tiešām būtiskus jautājumus (piemēram, ekonomiskās problēmas un nerimstošo iedzīvotāju emigrāciju), labējo partiju politiķi ir radījuši pseidoproblēmu – un ar neredzētu degsmi cenšas tautu glābt no pašas tautas…

Viņuprāt, situācija ir tik kritiska, ka tauta kuru katru brīdi sevi saraus gabalos, sagraus valsts pamatus, pat vairs nestrādās, jo nodarbosies tikai ar parakstu vākšanām, lai nedēļas nogalēs balsotu referendumos. Tā rezultātā skolotāju algas, slimnīcu budžeti un pensijas tiks iztērētas parakstu vākšanām un balsošanām. Un pat tad, ja daļa sabiedrības šai histērijai nepakļausies, 10000 fanātiķu un 140000 viņu atbalstītāju jau ir gatavi šo haosu aizsākt. Tādēļ Saeimai, cik vien ātri iespējams, parakstu vākšana jāpadara dārga un nepieejama.

Žēl, ka labējiem politiķiem šīs priekšnojautas vai ekstrasensu spējas, kas ļauj paredzēt valsts izputināšanu, nebija agrāk. Būtu varējuši izvairīties no ekonomiskās krīzes, banku bankrotiem un citām likstām un politiķu neizdarībām, kas sabiedrībai maksājušas miljonus un miljardus latu.

Jā, var jau teikt, ka parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas ir dārgas. Ja pilsoņi paši par savu naudu savāc 10000 parakstu, valstij parakstu vākšanas otrais posms tiešām var izmaksāt ap pusmiljonu latu. Aptuveni tik pat, cik vienas valdošās partijas priekšsēdētāja dzīvoklis, neskaitot 65000 latu vērto Audi, kas arī tiek apmaksāts no nodokļu maksātāju naudas. Tad rodas jautājums, kurš valstij rada lielākus izdevumus – paši labējo partiju politiķi ar nesamērīgajiem reprezentācijas izdevumiem vai sabiedrība ar savām politiskajām iniciatīvām?

Patiesībā parakstu vākšana ir mehānisms, kā sabiedrībai ir izdevies kaut daļu savas naudas nosargāt no izšķērdēšanas, privatizēšanas un nozagšanas. Sabiedrība vien ar dažām iniciatīvām ir atpelnījusi visas līdz šim organizētās parakstu vākšanas un samaksājusi arī par nākamajām. Skaidrākais piemērs šeit ir parakstu vākšana, lai apturētu Latvenergo privatizāciju. Pateicoties tam, ka Latvenergo joprojām ir valsts uzņēmumus, krīzes gados (2008 – 2011) tas valsts budžetā dividendēs iemaksāja vārāk kā 108 miljonus latu. Ja tauta nebūtu apturējusi Latvenergo privatizāciju, tad visa šī nauda būtu nonākusi privatizētāju kabatā.

Veiksmīgā Latvenergo nosargāšana, ļoti iespējams, neļāva vispārējās privatizācijas atbalstītājiem ķerties pie Latvijas Valsts Mežiem un citiem sabiedrības īpašumiem. Ja šie valsts uzņēmumi nebūtu nosargāti, krīzes gados vēl ne viena vien slimnīca būtu aizslēgta, skola likvidēta – un skolotāju, medicīnas darbinieku, policistu esošās algas būtu tikai sapnis. Nemaz nerunājot par tādiem riskiem kā valsts ekonomiskās neatkarības absolūta zaudēšana…

Esmu pārliecināts, ka arī parakstu vākšana, kas noslēdzās ar jauniegūtām tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu, ir devusi netiešus (iespējams, arī tiešus) finansiālus ieguvumus valstij. Atcerēsimies, ka šī parakstu vākšana lielā mērā aizsāka procesu, kura rezultātā no parlamenta tika patriektas vairākas partijas, kuru līderi bija varen cītīgi personīgā biznesa veidotāji uz valsts un sabiedrības rēķina.

Papildus jau minētajam jāatzīst, ka Latvijā nav notikusi neviena parakstu vākšana vai tautas nobalsošana, kas būtu valstij radījusi būtisku finansiālu vai kāda cita veida kaitējumu. Atšķirībā no lēmumiem, ko pieņēmuši deputāti un ministri, – viņu lēmumi tiešām ir radījuši finansiālus zaudējumus grandiozos apmēros un pat apdraudējuši valsts drošību. Tauta referendumā ir nobalsojusi par savu neatkarību, vācot parakstus, apturējusi Latvenergo privatizāciju, panākusi tiesības rosināt parlamenta atlaišanu, referendumos nobalsojusi par iestāšanos Eiropas Savienībā un iestājusies pret slavenajiem grozījumiem drošības iestāžu likumā.

Pat nesenajā referendumā par divām valsts valodām tauta skaidri un pārliecinoši nodefinēja savu pozīciju. Lielākie emociju un konfliktu uzkurinātāji šo notikumu gaitā bija tieši politiķu vidū, arī valdošajā koalīcijā.

Lai novērstu teorētiskos riskus, kas pastāv, saglabājot esošo divpakāpju parakstu vākšanas sistēmu, pietiktu ar saprātīgi zemu finansēšanas griestu noteikšanu kampaņām, kā arī iniciatīvu finansēšanas avotu atklāšanu. Savukārt, valsts savus tēriņus tautas nobalsošanām var būtiski samazināt, ieviešot elektronisko parakstīšanos un tādu pašu balsošanu; tas samazinātu izdevumus arī vēlēšanu organizēšanā.

Ar to pietiktu, ja vien patiesais likumu izmaiņas mērķis tiešām ir sistēmas pilnveidošana un risku novēršana. Bet varbūt parakstu vākšanas būtiska ierobežošana ir sabiedrības sodīšana par jaukšanos „tur, kur nevajag”? Un pie viena tiek nodrošināts, ka nākotnē par līdzīgiem jautājumiem varēs izlemt šaurā lokā.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

KUSTĪBĀ 2012 (foto)

Arī šogad pašā vasaras vidū PROGRESĪVIE devās velobraucienā “KUSTĪBĀ”. Piedzīvojumam šoreiz bija izvēlēta Vidzeme. Sākotnēji plānotais brauciens no Cēsīm uz Valmieru pārrauga daudz garākā, interesantākā un fiziski sarežģītā ceļojumā. Īsi mūsu maršrutu var atstāstīt šādi: Ieriķi>> Amata>> Āraiši>> Cēsis>> Rakši>> Zvārtes iezi>> Cēsis>> Sietiņiezis>> Valmiera. Pirmajā dienā tika veikti 60 km, bet otrajā 40.

Šis tiešām bija viens no tiem pasākumiem, kurus nevar aprakstīt ar vienu vārdu. Par to parūpējās gan laika apstākļi, gan Vidzemes reljefs, gan maršruta ceļa segums, gan brīnišķīgā apkārtne. Vārdu tops, kas vislabāk raksturo šo braucienu, varētu būt šāds – saule, lietus, lietusgāzes, prieks, nogurums, dubļi, Gauja, karte, daba, bezceļš, truši, atpūta, vilciens, velo. Tajā visā piedāvājam ielūkoties arī Tev:

Uz Ieriķiem devāmies ar vilcienu, kurā VAS “Pasažieru vilciens” mums bija atvēlējis veselu vagonu. Vagons lēnām piepildījās ar progresīviem cilvēkiem Rīgas centrālajā stacijā, Zemitānu stacijā un Juglā.

Velobrauciena laikā nereti nācās ielūkoties kartē, jo centāmies izvēlēties nomaļus lauku ceļus, kas ļauj izvairīties no intensīvas satiksmes un aplūkot Latvijas dabu.

Mūsu pirmā pietura netālu no Amatas bija zemnieku saimniecība “Zaķīši”.

ZS “Zaķīši” pamatā apdzīvo truši un vistas. Visi bija draudzīgi un PROGRESĪVI.

Ceļā starp Āraišu vējdzirnavām un Āraišu ezerpili.

Līdzās Āraišu ezerpilij apskatījām no modernākas pils atlikušos mūrus.

Rakšos priecājāmies ne vien par kamieļiem un lamām, bet arī par lielisko velo novietni. Cēsu apkārtnē esošie tūrisma objekti pārsvarā tiešām ir draudzīgi velotūristiem.

Tomēr, ja tūrisma ceļvedī rakstīts, ka maršruts ir “mēreni līdzens”, rekomendējam uz to nepaļauties. Par to mēs pārliecinājāmies no Cēsīm dodoties uz Zvārtes iezi. Domājams, ka šis velo maršruts ne vienu vien ārvalstu tūristu novedis līdz izmisumam.

Vakarā top pašiem sava telšu pilsētiņa Gaujas krastā. Visi velo saslēgti lielā kaudzē un gaida rītu.

Biedrs Ojārs ar acu skatu cenšas aizdegt ugunskuru. Stāstīja, ka esot dažās filmās redzējis, ka tas ir iespējams. Nepamanījām kā, bet ugunskuru viņš iekūra.

Otrās dienas rīts. Gandrīz visi kopā un esam gatavi doties ceļā no Cēsīm uz Valmieru.

Otrajā dienā laikapstākļi tiešām bija kontrastaini – no karstas saules līdz spēcīgām lietusgāzēm. Lietusgāzes traucēja vien sākumā.

Mūsu pēdējais apskates objekts bija Sietiņiezis. Arī velo draudzīgs. Kā negatīvu pārsteigumu gan jāmin, ka daudzi dabas objekti šodien ir apskatāmi tikai par maksu. Tas vēl būtu pieņemams, ja šie objekti būtu uz privātas zemes vai mākslīgi radīti.

Tā mums gāja! Ja Tev šķiet interesanti, droši dod ziņu un esi gaidīts pievienoties mūsu nākamajā piedzīvojumā!

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.