Ikgadējās ienākumu deklarācijas visiem?


Vakar premjers Valdis Dombrovskis un labklājības ministre Ilze Viņķele paziņoja, ka gadījumā, ja tiks ieviesta progresivitāte darba algu nodokļos, tad nekas cits neatliks, kā teju visiem gatavot un iesniegt ikgadējās ienākumu deklarācijas. Šāda deklarēšanās būtu nepieciešama, jo tiktu sarežģīta nodokļu administrēšana.

Man ir tikai divi iespējamie skaidrojumi šādiem paziņojumiem:

• Pirmā iespēja – brīdī, kad sabiedrībā aktualizējas jautājums par progresīvu nodokļu sistēmu, šī ideja rupjā veidā tiek diskreditēta. Ja pirms vairākiem gadiem ministra amatā atrodoties Einārs Repše paziņoja, ka progresīvā nodokļu sistēma paredz nodokļu palielinājumu jau no 300 latu algas, tad tagad mēs tiekam biedēti ar birokrātiju un atskaišu rakstīšanu. Kuram gan gribās tā sarežģīt savas attiecības ar valsti?

• Otrā iespēja – Valsts vadītāji patiesībā patiešām nemaz nezina, cik cilvēki Latvijā strādā, kur strādā, kādas darba algas saņem, kādus cita veida ienākumus gūst. Dažādu valsts iestāžu sagatavotie dati ir nepilnīgi un būtiski atšķiras. Par nespēju saņemt šādu kvalitatīvu informāciju jau agrāk sūdzējušies valdības sociālie partneri. Izrādās, valstij šādi dati nemaz nav. Tas ne vien padara neiespējamu kvalitatīvu nodokļu sistēmas attīstīšanu, budžeta plānošanu, bet liedz veiksmīgi attīstīt valsti arī daudzās citās jomās!

Vai tas ir iespējams? Pēc visām strukturālajām reformām, ko valdība un ministrijas esot veikušas? Varbūt neviens valsts pārvaldē nav iedomājies, ka nodokļu administrēšanā var izmantot modernās tehnoloģijas un tādēļ jebkādas izmaiņas liekas tik biedējoši sarežģītas? Mums sola, ka esam teju sasnieguši modernu, mazu un fleksiblu valsts pārvaldi. Bet par pašiem pamatiem esam aizmirsuši.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Valsts kā komercbanka


Tieši nodokļu politika ir galvenais instruments, kas ir Latvijas politiķu rokās un ļauj būtiski ietekmēt ekonomikas attīstību. Lemjot par nodokļu likmēm un sistēmu kopumā, veicam izvēli – kādu tautsaimniecību un sabiedrību vēlamies redzēt Latvijā. Nodokļu sistēma mums ļauj attīstīt ražošanu vai finanšu sektoru, spekulatīvu biznesu vai tādu, kurā tiek radītas jaunas vērtības; tā dod iespēju radīt spēcīgus mazos un vidējos uzņēmumus vai veicināt tikai lielkapitālam piederošu biznesu. Nodokļu slogs un tā sadalījums arī nosaka, vai dzīvosim bagātā un apmierinātā sabiedrībā, vai tomēr būsim nabadzīgi un nevienlīdzīgi.

Līdz šim nodokļu politika Latvijā veidota tāda, kas veicina spekulatīvu biznesu ar mazu nodarbināto skaitu, tā ir draudzīgāka lielkapitālam, kavē vietējo mazo un vidējo uzņēmumu attīstību un izaugsmi. Latvijas nodokļu sistēma arī veicina sociālo noslāņošanos un arvien pieaugošu nevienlīdzību. Ne tikai šī brīža nodokļu politika veicina nevienlīdzību, bet arī pabalstu sistēma. Pabalstiem nedrīkstot noteikt maksimālo apmēru, jo tad bagātajiem nebūs motivācijas maksāt nodokļus – tā ačgārno pabalstu sistēmu ačgārni skaidro vadošie ministri.

Tas viss liek domāt, ka valsts vairs netiek vadīta vienkārši kā uzņēmums, kā tas bija Šķēles laikā, bet jau specifiskāk – kā komercbanka. Tam, kuram ir vairāk naudas, ir pieejami labāki un dāsnāki valsts pakalpojumi, lielāki pabalsti un sociālās garantijas, kurām bieži nav noteikti pat maksimālie apmēri. Gluži kā bankā – jo Tev vairāk naudas, jo zemāki kredītprocenti un citas dāsnas klienta priekšrocības. Savukārt, ja esi ar zemiem ienākumim, labākajā gadījumā varēsi tikt pie patēriņa kredīta ar nesamērīgiem procentiem.

No banku sektora nākošie politiķi – gan esošie, gan bijušie, – šķiet nesaprotam, ka valsts nav banka, uzņēmums vai virtuāla grāmatvedības bilance, kur „gali vienkārši jāsavelk kopā”. Valsts ir sociāls institūts, kur par cipariem svarīgāki ir cilvēki.

Esošā nodokļu sistēma gadiem ilgi tikusi attaisnota ar visdažādākajiem stereotipiem un mītiem. Viens no tiem – zemie nodokļi lielo algu saņēmējiem ļaušot mums piesaistīt ārvalstu investīcijas un radīt jaunas darba vietas, veicināšot ekonomikas attīstību un izaugsmi. Katrs pats varam secināt, cik šādi apgalvojumi ir patiesi un kur 20 gadu laikā mūsu ekonomika ir nonākusi… Pēc piesaistītajām ārvalstu investīcijām esam ES lejasgalā, bet ar to radītajām jaunajām darba vietām mums ir pārliecinoša pēdējā vieta pat starp Baltijas valstīm.

Patiesībā tieši progresīva nodokļu sistēma ļoti daudzās valstīs pierādījusi, ka tā var būt būtisks instruments ekonomikas straujākai izaugsmei, konkurētspējas veicināšanai, tieši uz ražošanu orientētas ekonomikas veidošanai, ēnu ekonomikas mazināšanai un kopējās sabiedrības labklājības celšanai.

Taisnīgāki nodokļi kā vietējās uzņēmējdarbības stimuls

Šobrīd vidējā bruto darba samaksa Latvijā ir 485 lati, un no tās mēs maksājam augstākos darbaspēka nodokļus Eiropas Savienībā. Kopējais darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir apmēram 45 %, kas ir vienāds gan lielo, gan mazo algu saņēmējiem. Tomēr, apzinoties, ka bagātie cilvēki bieži ienākumus gūst ne no darba algas, bet no dividendēm, kapitāla pieauguma vai nekustāmā īpašuma, varam teikt, ka viņu ienākumi tiek aplikti pat ar trīs reizes mazākām nodokļu likmēm.

Tas nozīmē, ka absolūtajam vairākumam no darba ņēmējiem, kuri saņem mazas vai vidējas algas, lielu daļu savu ienākumu nākas samaksāt nodokļos. Tādējādi šie cilvēki faktsiki tiek izslēgti no aktīvas ekonomiskās dzīves – samaksājot mājokļa izdevumus un iegādājoties pārtiku, 90% Latvijas sabiedrības neatliek līdzekļu citu preču iegādei.

Ja mēs palielinātu neapliekamo minimumu un samazinātu IIN tieši mazo un vidējo algu saņēmējiem, mēs dotu būtisku stimulu vietējai ekonomikai: pirmkārt, šie cilvēki parasti nevar atļauties pirkt dārgas importa preces – kā elektropreces, automašīnas, – vai doties ārzemju ceļojumos, bet ienākumu pieaugumu galvenokārt novirzītu tieši pirmās nepieciešamības preču iegādei, kas lielākoties tiek ražotas Latvijā. Savukārt, turīgie papildus ienākumus daudz biežāk iztērēs importa precēm vai, piemēram, dodoties ārzemju ceļojumā. Otrkārt, atšķirībā no turīgajiem, kuri no saviem ienākumumiem var veidot uzkrājumus, mazo un vidējo algu saņēmēji šo naudu tūlīt laistu ekonomikā, tādējādi valstij radot papildus ieņēmumus no PVN, bet privātajam sektoram – radot preču noietu un pieprasījumu, stimulējot to izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu.

Tas būtu būtisks atbalsts ļoti daudzām vietējām nozarēm, piemēram, pārtikas ražotājiem, vietējam tūrismam, izklaides industrijai. Nemaz nerunājot par to, ka, uzlabojoties cilvēku materiālajai situācijai, viņi paši kļūtu ekonomiski aktīvāki un daudz ātrāk, biežāk nonāktu paši pie savu ideju realizācijas biznesā.

Šobrīd jauna darba vieta – ļoti dārga

No netaisnīgās nodokļu sistēmas cieš ne vien strādājošie, bet arī darba devēji. Katrs jauns darbinieks uzņēmumam izmaksā ļoti dārgi. Būtu saprotams, ja 45% nodokļos būtu jāmaksā par vadošo darbinieku ar lielu algu, bet neadekvāti lielais slogs gulstas pat uz vienkāršākā darba veicēju ar mazu algu. Līdz ar to uzņēmējs nevar samaksāt cilvēkam par darbu tādu samaksu, kā darbinieks būtu pelnījis. Tas, savukārt, mazina darbanieka motivāciju labi veikt savus pienākumus, sadārdzina Latvijā ražotās vērtības un mazina produktivitāti.

Tadēļ ļoti bieži uzņēmumi, kuri vēlas investēt ražošanā, kas ir darbaspēka ietilpīga, izvēlas savu ražotni atvērt citā valstī. Un pie mums biežāk nāk investīcijas nekustamajā īpašumā, finanšu sektorā vai citā biznesā, kas apgroza lielus līdzekļus un nodarbina vien dažus cilvēkus ar lielu atalgojumu, ko nereti izmaksā citā formā, ne darba algā.

Ja vēlamies ārvalstu investīcijas, īpaši tādas, kas rada jaunas darba vietas un reālas vērtības, ir jāmazina nodokļu slogs tieši mazo un vidējo algu saņēmējiem. Tas veicinātu arī jaunu darbavietu rašanos esošajos uzņēmumos un celtu produktivitāti, jo ļautu darbiniekiem saņemt atbilstošāku samaksu par padarīto.

Cik ilgi valdība uzskatīs, ka nodokļu politikai nav sakara ar ēnu ekonomiku?

Ja tiek aktualizēts jautājums par progresīvo nodokļu sistēmu, vairums politiķu un viņiem pakļauto ierēdņu metas mūs biedēt, ka tas veicinās pēlēko ekonomiku un daudzi slēps savus ienākumus. Pirmā doma, kas man tad ienāk prātā, ir jautājums – vai ES dalībvalstī ir iespējama vēl lielāka pelēkā ekonomika, nekā tas jau šobrīd ir Latvijā – aptuveni 40%?

Šobrīd lielāko pelēkās ekonomikas daļu sastāda tieši mazo un vidējo algu saņēmēji, jo viņi ir spiesti piekrist aplokšņu algu darījumam ar darba devējo. Citādi var nākties zaudēt savu darbu vai uz neto saņemt tik niecīgu atlīdzību, ka izdevīgāk būs kļūt par pabalstu saņēmēju, nevis strādāt. Savukārt, darba devējs gluži vienkārši nevar samaksāt legālu algu ar esošo nodokļu slogu.

Samazinot darbaspēka nodokļus tieši cilvēkiem ar maziem ienākumiem, varam sagaidīt būtisku pelēkās ekonomikas mazināšanos. Jo ne jau mazo uzņēmumu vadītāji un viņu darbinieki ir laimīgi, ka nepārtraukti jāuztraucas par VID pārbaudēm, par sociālo garantiju neesamību; gluži vienkārši – nodokļu slogs nav „ceļams”. Būtiski samazinot darbaspēka nodokļus mazo algu saņēmējiem, būtu adekvāti no valdības arī rosināt vienošanos, ka uzņēmumi pamet pelēko ekonomiku, bet pret tiem, kuri principā nav gatavi maksāt, tiek vērstas attiecīgas represijas. Samaksājami un taisnīgāki nodokļi arī sāks veidot nodokļu maksāšanas kultūru Latvijā un vairos neiecietību pret nemaksātājiem.

Nodokļu sistēmai ir jābūt vienkāršai, saprotamai un tādai, ko var samaksāt. Un lai to var izdarīt jebkurš čakls pilsonis, ne vien saujiņa bagāto. Tādi, kuri „shēmos” un nemaksās, būs vienmēr, un cīņai ar viņiem ir domātas represīvās iestādes. Savukārt, pārējiem ir jādod IESPĒJA samaksāt. Šobrīd šīs iespējas ir maz – un bieži pat nav vispār.

Divi ceļi. Kuru iesim?

Protams, ja uzskata, ka valsti var vadīt un attīstīt ar grāmatvedības programmas starpniecību, tādā gadījumā šādas likumsakarības nesaprast… Tad arī turpmāk kļūsim arvien nevienlīdzīgāki, nabagāki, atkarīgāki no ES palīdzības. Nabadzības un nevienlīdzības sekas būs graujošas ilgtermiņā – mēs iegūsim slimu un mazizglītotu darbaspēku, noziedzību, sabrukušu infrastruktūru, demotivētus strādniekus un citas sociālās problēmas, no kurām izrauties ar katru dienu kļūst grūtāk un grūtāk.

Ir arī alternatīva. Iet to ceļu, ko izvēlējušās labklājības valstis. Tās neieviesa progresīvus nodokļus tikai tad, kad kļuva par labklājības valstīm. Gluži otrādi – tās kļuva par labklājības valstīm, jo ieviesa progresīvu nodokļu sistēmu. Lai ietu šo ceļu, mums šobrīd būtiski jāmazina nodokļu slogs mazajām un vidējām algām – gan mazinot IIN, gan ceļot neapliekamo minimumu. Savukārt, darbaspēka nodokļi lielajām algām var tikt saglabāti esošajā apmērā, jo jau ir gana lieli. Nodokļu sloga palielinājums vajadzīgs uz ienākumiem, kas tiek gūti par dažāda veida spekulatīviem darījumiem. Savukārt, valsts budžets darbaspēka nodokļu samazinājumu varēs kompensēt, būtiski mazinoties pelēkajai ekonomikai, papildus gūstot ienākumus no PVN, atdzīvojoties ekonomikai un rodoties jaunām darba vietām.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Cieti un nelokāmi pret taisnīgumu


Nereti Latvijas politiķi dažādu starptautisku organizāciju un valstu priekšā bijuši “mīksti” un mūsu nacionālās intereses ziedojuši izpildot visneiedomājamākās prasības, direktīvas un vienošanās. Tomēr ir gadījumi, kad mūsējie bijuši stingri un nelokāmi. Arī pret Starptautisko valūtas fondu, kuru Valdis Dambrovskis piesauca vienmēr, kad mazināja algas, pabalstus, finansējumu ceļiem vai veselības aprūpei. Viena no retajām valūtas fonda prasībām, ko mūsu politiķiem izdevās neievērot, ir progresīvas nodokļu sistēmas ieviešana Latvijā. Vēl 2010. gadā šķita, ka esam tuvu un drīz arī Latvija pievienosies taisnīgāko valstu pulkam – tā prognozēja ekonomists Jānis Bērziņš.

Kā norādīja ekonomists, progresīvās nodokļu sistēmas atbalstītāji bieži tiek saukti par komunistiem. Šī valūtas fonda prasība tad liek secināt, ka progresīvai nodokļu sistēmai nav nekāda sakara ar komunismu vai arī SVF ir komunistiska organizācija.

Vairāk par to, kā Latvija ar savu nodokļu politiku izskatās uz citu valstu fona, ekonomista Jāņa Bērziņa ziņojumā (video):

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Izaugsme un vienlīdzība

Progresīva nodokļu sistēma ir būtisks instruments, lai mazinātu nevienlīdzību sabiedrībā un vairotu taisnīgumu. Tomēr nereti mēs tiekam biedēti, ka progresīvi nodokļi kavēs ekonomikas izaugsmi un neļaus iekasēt līdzekļus valsts budžetā. Tā mums stāsta politikā nonākušie baņķieri, kā piemēram Andris Vilks un Einārs Repše. Bet patiesība ir gluži pretēja – progresīva nodokļu politika un saprātīgi vienlīdzīga ienākumu sadale var būt pamats valsts ekonomikas izaugsmei un visas sabiedrības labklājības pieaugumam. To pierāda dažādu valstu pieredze. Piemēram, ASV straujāko ekonomisko izaugsmi piedzīvoja laika posmā, kad sabiedrībā bija augstākā vienlīdzība un progresīvākā nodokļu sistēma.

Esošo nodokļu sistēmu un iespējamās progresīvās izmaiņas salīdzina ekonomists Jānis Ošlejs:

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Nodokļu slogs, kas grauj ekonomiku

Pasaulē ir starptautiski atzītas 207 valstis. Pasaules valstu īpatsvars, kas atzīst progresīvā nodokļa priekšrocības, ir 90% – un regresīvais nodoklis ir tikai 19 valstīs , kurās par pamatu ir ņemta fiksētā likme ir 10-16 % apmērā.

Valstis, kurās ir regresīvais nodoklis, ir – Krievija, Kazahstāna, Baltkrievija, Ukraina, Mongolija, Albānija, Serbija, Maķedonija, Kirgizstāna, Gruzija, Rumānija, Irāka, Jamaika, Maurīcija, Montenegro, Trinidada un Tobago. Uz pasaules valstu fona izceļas Baltijas valstis (Brīvvalsts Latvijā un arī padomju laikā mums bija progresīvā ienākuma nodoklis), kuras 1995. gadā atcēla progresīvo ienākuma nodokli un ieviesa regresīvo nodokļi, piemērojot maksimālās nodoķļa likmes, kādas ir valstīs ar progresīvo nodokli. Pašlaik kopējās darba spēka nodokļa likmes Igaunijā un Lietuvā ir 38%, Latvijā 45%.

Tagad var pieņemt, ka šāds neveiksmīgais ekonomiskais eksperiments bija par pamatu lielo valsts uzņēmumu un lauksaimniecības kooperatīvu masveida bankrotiem 90-ajos gados, un tāpēc šobrīd gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir transformēti par trūkumcietējiem; nabadzība šodien apdraud Latvijas ekonomiku, par ko liecina fakts, ka valsts ieņem augstāko vietu ienākumu nevienlīdzībā starp Eiropas valstīm pēc Džini koeficienta.

Salīdzinot iedzīvotāju darba algas 2011. gadā, nodokļu likmes no vidējās valsts algas 464 Ls (658 eiro) ir – sociālais nodoklis jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 35,09% (darba devēja iemaksas – 24,09% un darba ņēmēja iemaksas 11%); iedzīvotāju ienākumu nodoklis 25%; neapliekamais minimums 45 Ls (64 eiro) mēnesī, par katru apgādībā esošu personu – 70 Ls (100 eiro) mēnesī. No tā var secināt, ka Latvijā no darba algas (uz papīra) 464 Ls (kopējā darba izmaksu summa 576.03 Ls), lai saņemtu uz rokas 320.97 Ls valstij nodokļos jāsamaksā 255.06 Ls. Nodokļu slogs 44.28% ir pats augstākais no šādas summas Eiropas Savienībā un Pasaulē. Jo pamatā ES valstīs darba ņēmējiem ir progresīvais algas nodoklis, un Latvijā nodokļa likme 44.28% būtu piemērojama ES valstīs no maksimāli lieliem ienākumiem – Eiropā vidēji no ienākumiem, kas pārsniedz 4600 ls mēnesī. Bet Latvijā maksimāli lielo nodokļa likmi sāk piemērot jau no 46 Ls, jo neapliekamais minimums ir tikai 45ls. Vidēji ES tie būtu 500 ls mēnesī.

Valstī ir noteikti 14 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar katra konkrētā nodokļa likumu, turklāt papildus 97 valsts nodevām pastāv arī dažādas pašvaldību nodevas. Valdība ignorējusi ekonomikas pamatlikumus, krīzes laikā palielinot patēriņa nodokļus, pielīdzinot tos vidējiem patēriņa nodokļiem ES. Tā rezultātā energoresursu (degviela, elektroenerģija, dabas gāze), pārtikas produktu, medikamentu, apģērba, automašīnu un to detaļu cenas arī ir tikušas pielīdzinātas vidējām Eiropas Savienības valstu cenām vai arī pat tās pārsniedz. Mazumtirdzniecības cenu starpība ir 5-30% robežās, bet mēneša peļņa atšķiras par 3-5 reizēm.

Maksājot augstus, pat nesamērīgus nodokļus, iedzīvotāji saņem zemas vai tikai simboliskas sociālās garantijas. Medicīnas pakalpojumi, medikamenti ir dārgi, ne visi tos var atļauties, puse valsts iedzīvotāju nav spējīga samaksāt par visiem medicīnas izdevumiem, lai ārstētos. Nespējot nodrošināt iztikas līdzekļus, valsti ir pametuši pāri par 250 000 darbspējīgo tās iedzīvotāju, kā rezultātā valsts ir zaudējusi miljardus latu ienākumus un ir jālikvidē pensiju sistēma. Uzņēmējdarbība bija spiesta pāriet ēnu ekonomikā, kur – par spīti valdības nekompetentajiem ekonomiskajiem lēmumiem – tā izdzīvojusi un pat spējusi attīstīties un vilkt valsti āra no ekonomiskās krīzes.

2011. gadā Latvijā bija 581 864 pensionāru, 287 600 valsts iestāžu darbinieku , 160 000 bezdarbnieku, un tos visus uztur tikai 521 700 nodokļu maksātāju! Latvijai sociālais budžets procentuāli pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) ir viens no lielākajiem Eiropā. Pa divdesmit gadiem uz pabalstu rēķina ir uzaugusi vesela paaudze cilvēku, kas nezina, ka var arī strādāt! Praktiski valstī nav izdevīgi strādāt par minimālo algu, labāk ir saņemt pabalstus.

Valstī ieviestais lielais nodokļu slogs pamatā pastāv, lai uzturētu svienu no lielākajām ES, sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitu Pēc Eurostat datiem, valsts pārvalde Latvijā ir viena no nekompetentākajām ES, ko arī apstiprina regulārie Valsts kontroles sniegti pārbaužu rezultāti. Līdz ar to, valsts tēriņi, salīdzinot ar IKP, ir ievērojami augsti. Salīdzinot Latviju ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, var secināt, ka valsts pārvalde ir nesamērīgi liela, salīdzinot ar valsts IKP, un tā novirza pārāk daudz darbaspēka no tautsaimnieciskas darbības. Valsts pārvalde nav pelnoša struktūra, to uztur valsts kopprodukts. Kā valsts pārvalde, tā arī pašvaldības ir bezjēdzīgi organizētas, tās strādā sevis uzturēšanai, tiek pieņemti likumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci. Birokrātiju optimizēt nav iespējams…

Pašlaik darba vietas valsts un pašvaldību iestādēs ir slēptais bezdarbs, cits “simtlatnieku”paveids. Piemēram, Grieķijas ekonomisko problēmu pamatā ir lielie budžeta tēriņi valsts sektorā darbinieku uzturēšanai, kuru ir 17% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem. Latvijā valsts sektorā strādājošo ir 21,6% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem (15-61 g.). 2011. gadā uz diviem miljoniem iedzīvotāju bija 287 600 sabiedriskajā sektorā strādājošo, un šos datus valdība rūpīgi mēģina slēpt. ES vidējais radītājs valsts iestāžu darbinieku skaitā uz 1000 iedzīvotājiem – 82 darbinieki, bet Latvijā -143 darbinieki. Valdība turpina uzturēt „treknajos gados” uzpūsto valsts sektoru, un veiktie konsolidācijas pasākumi ir minimāli un netiek balstīti uz reālām strukturālajām reformām.

Ja krīzes laikā privātajā sektorā no 723 856 darbiniekiem bez darba palika 249 046 cilvēki (34.4%), sabiedriskajā sektorā darbinieku skaits no 327 294 tika samazināts tikai par 42 449 (14.9%). Ņemot IKP kā mērauklu (ES IKP/valsts darbinieks), valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaitu būtu jāsamazina apmēram par 90 000 darbiniekiem. Neveicot strukturālas reformas valsts sektorā, valdība ik gadu izšķērdē apmēram ap 700 miljoniem latu nodokļu maksātāju naudas.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju labklājību un veidotos jaunas darba vietas, darba ņēmējiem ir jāsamazina nodokļu slogs līdz vidējiem ES rādītājiem. Nodokļu sistēmai jākļūst sociāli taisnīgai, kur trūcīgie maksā mazāk, bet bagātie vairāk. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa minimālo likmi vajadzētu pielīdzināt 15%, ieviešot progresīvo nodokli. Piemēram, sākot ar ienākumu Ls 2000 – 28%, pakāpeniski ienākumus virs Ls 4000 apliekot ar 45% lielu likmi. Obligāti neapliekamo minimumu palielināt līdz minimālās algas līmenim (200 Ls). Rezultātā izzudīs aplokšņu algas, uzlabosies valsts iedzīvotāju labklājība, ilgtermiņā nodokļu ieņēmumi palielināsies par 30%. Par spīti valsts vadītāju skaidrojumiem par optimistiskajiem valsts ekonomiskajiem radītājiem, Latvijas galvenais ekonomiskais rādītājs – vispārējās valdības sektora parāds sasniedzis 6 028.2 milj. latu jeb 42.6% no IKP. Valdība turpina mērdēt ekonomiku, un solītais IKP pieaugums par 5.5% ir nepietiekams, ņemot vērā IKP kritumu 25% krīzes laikā. Ja šāds pieaugums arī būs, Latvijai būs vajadzīgi desmit gadi tikai tam, lai atjaunotu ekonomiku 2007. gada līmenī. Pie šādiem valsts ekonomiskajiem skaitļiem Latvijai nepastāv iespēja attīstīt iedzīvotāju labklājību.

Raimonds Nipers

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Darbaspēka nodokļus ir jāsamazina!


Laiks iet, bet nekas nemainās. Priekšvēlēšanu dāsno solījumu laiks pagājis un nodzisis kā Ziemassvētku brīnumu laiks ar ziemassvētku vecīša dāvanām, tas pagaisis kā dūmakaina ilūzija. Un abos gadījumos visi apzinās patiesību, bet labprāt ļaujas šim mānīgajam valdzinājumam. Tikai politiķu gadījumā tas ietekmē mūsu visu dzīves kvalitāti un valsts ekonomiku. Dažādi censoņi atļaujas sasolīt brīnumu lietas, un pēc tam aizmirst par to līdz nākamajām vēlēšanām, kad atkal varēs uzgavilēt vairāksolīšanas „balagānā”. Nesaprotu, kāpēc sabiedrība neuzstāj uz šīs „sistēmas” maiņu un kas tiek vispār gaidīts (ceru, ka ne komunisma atnākšana).

Ir notikumi, kas mani kā vienkāršu Latvijas iezīvotāju ļoti uztrauc. Man šķiet, ka jāceļ pamatota trauksme par procesiem un dzīvi Latvijā – sasaistot to ar politiķu priekšvēlēšanu solījumiem par gaidāmajām pārmaiņām un turpmāko nekā nedarīšanu. Jo kā nekā pastāv tomēr partiju definētās priekšvēlēšanu programmas, kurām ir noticējuši vēlētāji un atbalstījuši tās ar savām balsīm un cerību par labāku dzīvi. Tomēr fakti ir bēdīgi, par kuru uzskaitījumu pārliecinājos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) organizetajā diskusijā „Nodokļu mazināšana darbaspēkam – ekonomiskā izrāviena instruments” ko apmeklēju kā biedrības „PROGRESĪVIE” valdes pārstāvis kopā ar tās vadītāju Ansi Dobeli. Diskusijā piedalījās pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām, LBAS, LDDK, LTRK, kā arī dažādi ekonomisti un akadēmiķi.

Viens no izskanējušiem faktiem diskusijas gaitā – Latvijā ir viens no augstākajiem Džini koeficentiem (augstāks ir Lietuvā). Paskatīsimies, kas par to minēts partiju priekšvēlēšanu programmās!

Piemēram, Vienotība: „Nodokļi ir skaitļu valodā pārtulkota sabiedrības solidaritāte. Nevienlīdzība Latvijā ir pārāk augsta, Džini koeficients, kas mēra sabiedrības nevienlīdzību, ir viens no pašiem lielākajiem Eiropas Savienībā. Latvijā tas ir 41, Eiropas Savienībā vidēji – 31. Mēs uzskatām, ka nodokļu politikai jāstiprina solidaritāte sabiedrībā.”

Vai TB/LNNK: „Progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis ar augstu ienākumu slieksni paaugstinātajai likmei. Augstāki nodokļi nekustamo īpašumu spekulantiem.”

Vai šo partiju rīcība atbilst programmām? Paņemsim citu faktu – saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā ir ceturtais augstākais bezdarbs ES.

Vienotība: „Panākt zemāko bezdarba līmeni Baltijā.”

Reformu partija: „Mazināsim bezdarbu, piešķirot nodokļu atvieglojumus un atbalstu apmācībai darba devējiem, kas nodarbina ilgstošos bezdarbniekus, ļaudis pirmspensijas vecumā, jauniešus bez darba pieredzes un cilvēkus ar īpašām vajadzībām.”

Skaisti jau skan. Tomēr tajā pašā laikā krīzes periodā ir pieaudzis PVN. 40% valsts iedzīvotāju saņem minimālo algu. Valstī pensionāru skaits ar mazdrošināto statusu sasniedz 50%. Iekšējais tirgus ir paralizēts un deformēts. Neoficiāli dati liecina, ka ēnu ekonomika sastāda 40%. Par kādu veiksmes stāstu mēs varam runāt? Par veiksmīgu solījumu bārstīšanu un to nepildīšanu? Varbūt veiksmes stāsts ir valdošajām partijām un to ziedotājiem, kuriem ir izdevīgs ziedojumu mehānisms no saglabātās augstās ēnu ekonomikas, kuriem ir izdevīgi pie augstā darba spēka nodokļa turpināt šādu politiku? Realitāte, kurā principā izdevīgāk no biznesa viedokļa riskēt un saglabāt aplokšņu algas. Veiksmes stāsts – labi izdevusies „makaronu karināšana uz ausīm”.

Neesmu žurnālists, lai visus šos faktus pasniegtu skaisti un daiļrunīgi, bet ir acīmredzamas lietas, kuras valstī nemainās. Kas mani kā šīs valsts iedzīvotāju uztrauc… Kaut vai sabiedrībā kultivētais mīts par darba ražīgumu – noteikti zinu, ka mans darba ražīgums nav sliktāks par jebkuru ārzemju iedzīvotāju, varbūt pat labāks. Vienīgi mērīts tas tiek nevis no saražoto preču daudzuma, bet no pardoto preču apjoma, kas Latvijā ir ļoti zems rādītājs. To diskusijā arī uzsvēra ekonomiste Raita Karnīte.

Visi augstāk uzskaitītie fakti arī liedz mums kļūt konkurētspējīgākiem starptautiski. Konkurēt nespējīgi uzņēmumi ar aplokšņu algām, ēnu ekonomika, augstais IIN, kas šķiet nepievilcīgs cilvēku nodarbinātībai jeb jaunu darba vietu radīšanai un investīcijām. Bet, lai būtu ekonomisks izrāviens, jabūt kapitālam un cilvēkiem. Taču mūsu cilvēki emigrē uz citām valstīm, uzņēmēji „pārbēg” ar biznesu pie kaimiņiem. Tas tiešām nenorāda uz labu pārvaldību.

Brīdī, kad kopējais skats, šeit dzīvojot, ir tik nepievilcīgs, – par kādu aizbraucēju reemigrāciju mēs vispār varam runāt?

Nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Pirmkārt, jāmazina beidzot nodoklis darbaspēkam, kas ļautu arī daudziem uzņēmējiem iziet no „pelēkās zonas” – no tā iegūtu visi, un pirmkārt jau iedzīvotāji ar nelielām algām (zemās algas sastāda 60 % valstī), kas vairāk tērētu ikdienas precēm un caur PVN nodokli papildinātu valsts budžetu; iegūtu arī vietējais tirgus. Rosinu partijas pildīt solījumus un mazināt IIN likmes – ko, starp citu, solīja arī Reformu partija savā priekšvēlēšanu programmā: „Samazināsim kopējo nodokļu slogu darbaspēkam un būtiski palielināsim progresivitāti kopējā nodokļu sistēmā.”

Aicinu partijas atcerēties savus solījumus! Latvijā noteikti jāievieš progresīvā nodokļu sistēma un jāceļ neapliekamo minimumu!

Aigars Sloģis
Biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Aicinām uz diskusiju par vienlīdzību

Aicinām uz diskusija “Kāpēc ir nepieciešama vienlīdzība sabiedrībā?”. Diskusija notiks 17.oktobrī pulksten 17:00 biznesa augstskolā “Turība” un tajā piedalīsies ekonomists Jānis Ošlejs, politologs Veiko Spolītis un biedrības PROGRESĪVIE vadītājs Ansis Dobelis.

Diskusijā pieskarsimies arī grāmatai jeb pētījumam “Līmeņrādis”, kas atklāj pārāk nevienlīdzīgas sabiedrības negatīvos aspektus. Viens no pētījuma autoriem ir Ričards Vilkinsons, kurš ieskatu pētījumā dod “TED Talks” video:

Pētījums ir tulkots arī latviešu valodā un ieskatu tajā sniedz Jānis Ošlejs:

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Ministra politika – izdomāt problēmas!

Vērojot Edmunda Sprūdža darbu Vides aizsradzības un reģionālās attīstības ministra amatā, arvien vairāk šķiet – nepārzinot sev uzticētās nozares un jomas, ministrs cenšas radīt pseidoproblēmas, kuru pastāvēšana un pat risināšana var būt daudz postošāka nekā bezdarbība.

Viens no šīs rīcības spilgtākajiem piemēriem ir ministra vēlme būtiski samazināt pašvaldību deputātu skaitu. Sprūdžs ir paziņojis, ka jau līdz pašvaldību vēlēšanām šo deputātu skaits jāsamazina teju uz pusi, pasniedzot to kā lielu uzdrīkstēšanos un ko līdz šim nebijušu.

Patiesībā visas valdības kopš 1994. gada Latvijā ir nodarbojušās ar varas un finanšu centralizāciju. Šāda politika jau likvidējusi mazākās vēlētās pašvaldības – pagastus, kā arī pašvaldību vidējo posmu – rajonu padomes. Tāpat ievēlamo pašvaldību deputātu skaits Latvijā sarucis no 4000 līdz 1700. Bet Rīgā, kur deputātu skaits vēl nav samazināts, viens deputāts jau šobrīd reprezentē vairāk kā 10000 rīdzinieku. Sprūdža „unikālā” reforma iedzīvotāju iespējas ietekmēt savu tuvākās apkārtnes attīstību samazinās līdz minimumam.

Ir jāsaprot, ka pašvaldības lemj par jautājumiem, kas ļoti tieši ietekmē cilvēku dzīves telpu. Nereti to izskatāmie jautājumi ir saistīti ar konkrētu cilvēku, mājsaimniecību vai vietējo uzņēmumu. Skatot šādus jautājumus, saduras visdažādākās idejas, viedokļi un intereses, piemēram, rūpniecības attīstība un vides aizsardzība, investīcijas izglītībā vai ielu infrastruktūrā. Iecere, kas paredz krasi samazināt šādu lēmumu pieņemšamā iesaistīto cilvēku skaitu, ir kaitnieciska un bīstama – tā palielina ne vien korupcijas riskus, bet arī iespēju, ka lēmumi var tikt pieņemti šauru grupu, ietekmīgu uzņēmumu vai pat atsevišķu politiķu interešu apmierināšanai.

Ar iecerēto reformu Edmunds Sprūdžs degradē demokrātiskas valsts pamatprincipus, ko vienlaikus viņa pārstāvētā koalīcija cenšas iekļaut tā dēvētajā „Satversmes kodolā”. Tas liek domāt, ka sabiedrības iesaiste un demokrātiskums Reformu partijai ir izdevīgs tikai tik ilgi, kamēr saskan ar pašu interesēm.

Tā visa vietā ministram būtu jāķeras pie reālu problēmu risināšanas, pašvaldību interešu aizstāvības un to varas nostiprināšanas Satversmē, kā arī vides aizsardzības politikas sakārtošanas. Pašvaldībām nepieciešamas lielākas iespējas ietekmēt savu nodokļu politiku, gūstot iespēju specilizēties, konkurēt un attīstīties. Savukārt, vides aizsardzības jomā būtu jāpievēršas Latvijas dabas kapitāla saglabāšanai, vairošanai un tā pārvēršanai reālā ekonomiskā ieguvumā.

Biedrība PROGRESĪVIE aicina Saeimas frakcijas neatbalstīt Edmunda Sprūdža plānus samazināt vēlētu deputātu skaitu pašvaldības. Tāpat mēs aicinām izvērtēt Edmunda Sprūdža kompetenci jautājumos, kas jārisina Vides attīstības un reģionālās attīstības ministrijai, un atrast ministra kandidātu, kurš izprot pašvaldību lomu un nozīmi vietējo kopienu dzīves telpas attīstībā. Pašvaldības NEDRĪKST uztvert kā uzņēmumus, kuru vienīgā vēlme ir optimizēt izdevumus uz darbinieku rēķina un gūt maksimālu peļņu.

Biedrības PROGRESĪVIE valde

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.