Veiksmes stāsta blakusprodukti

Vakar Eurostat publicēja kārtējos statistikas datus, kas liek mums kaunēties par savu valsti. Par valsti un sabiedrību daudz pasaka tas, kā tā attiecas tās visneaizsargātākajiem locekļiem. Pēc Eurostat datiem Latvijā 43,6 % no bērniem ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

Vakar arī Finanšu ministrs Andris Vilks un Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs viesojās Eiropas Parlamentā, lai atbildētu uz deputātu jautājumiem par Latvijas gatavību pievienoties eirozonai. Liela daļa deputātu uzdotie jautājumi bija tieši par sociālo nevienlīdzību, atstumtību un lielo nabadzību. Tomēr šiem vīriem par to kauns nebija, pat neērti ne. Tas tiek uztverts kā normālas neoliberālā veiksmes stāsta blakusprodukts.

children

Varam, protams, lepoties, ka situācija pie mums nav tik slikta kā Rumānijā vai Bulgārijā. Tomēr normālā valstī tam, ka teju puse bērnu ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam, valdošie politiķi nespētu rast attaisnojumu sabiedrības acīs. Latvijā ir raduši attaisnojumu gan lielas sabiedrības daļas acīs, gan arī savai sirdsapziņai. Kaut kas tak ir jāupurē, lai paaugstinātu kredītreitingu, izglābtu bankas un saglabātu nevainojamas attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem.

adults

Nav brīnums, ka tik daudz bērni pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam, ja paaudze, kurai viņi jāaudzina, ir tik pat sliktākā situācijā. Eiropā vēl negatīvāka situācija ir vien Bulgārijā. Šie dati atkal apliecina, ka viens no veiksmes stāsta aspektiem ir liels skaits strādājoši nabagi.

elderly

Nedaudz labāk uz Eiropas fona Latvija izskatās, ja vērtējam senioru situāciju. Satversmes tiesa un aktīva līdzdalība vēlēšanās šai iedzīvotāju grupai kaut nedaudz izdevies sevi pasargāt. Tomēr arī viņi dzīvo sliktāk kā kaimiņi Lietuvā un Igaunijā.

totalPopulation

Diez vai arī šie dati būs uzticami mūsu politiskai elitei, jo viņu neticība nabadzībai un sociālajai nevienlīdzībai Latvijā nav tik vienkārši kliedējama. Veiksmīgajās labklājības valstīs varam gūt daudzus labus risinājumus nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai. Piemēram, nodokļu sistēmas reforma progresivitātes virzienā. Tas ļautu būtiski mazināt nabadzības riskam pakļautos tieši strādājošo vidū un tādējādi arī mazinātu bērnu apdraudējumu.

Mūsu politiķiem ir savi risinājumi. Piemēram, garantētā minimālā ienākuma (GMI) samazināšana no 45 līdz 35 latiem. Līdz ar to samazinās arī GMI pabalstu saņēmēji. Un ministri var nāk ar paziņojumiem, ka nabadzīgo skaits Latvijā strauji samazinās, jo sarūk pabalstu saņēmēju skaits.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Par šādu algu nestrādāšu!

nauda
Arvien vairāk darba ņēmēji atsakās strādāt par tādu algu, kas ir nepietiekama, lai nodrošinātu kaut minimālās vajadzības. Savukārt uzņēmēji daudzās nozarēs nevar atļauties samaksāt cienīgāku atalgojumu. Līdz ar to bezdarbs Latvijā arvien ir augsts, bet tukšās darba vietas sāk aizpildīt vēl lētāks darbaspēks no ārvalstīm. Un tas ir loģiski, jo Latvijā uz mazajām un vidējām algām ir lielākais nodokļu slogs visā Eiropas Savienībā.

Pēc nodokļu nomaksas darbiniekam uz rokas paliek alga ko drīzāk var dēvēt par nabadzības pabalstu, bet uzņēmējs algu celt atļauties nevar, jo nodokļu dēļ katra darbinieka izmaksas ir praktiski nesamaksājamas. Tā vietā, lai ieviestu progresīvu nodokļu sistēmu un būtiski paaugstinātu neapliekamo minimumu, no valdības jau gadiem ilgi dzirdam frāzes – par to ir vērts diskutēt, tas varētu būt viens no risinājumiem, esam gatavi sarunām, jau tuvākajā laikā varēsim pievērsties šim jautājumam…

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Nauda pietiek tam, kam vajag!

Latvijas iedzīvotāju parādi par siltumenerģiju sasnieguši jau 40 miljonus latu. Tomēr tā vietā, lai problēmu risinātu, gan valdības partijas, gan opozicionāri bļaustās, vaimanā un vaino viens otru. Saskaņas Centrs rosina mazināt PVN apkurei un vaino Vienotību pie lielajiem rēķiniem; savukārt, Vienotība kritizē saskaņiešus par nenosiltinātajām mājām Rīgā.

Ir skaidrs, ka PVN samazināšana nav ilgtspējīgs un kaut cik nopietns risinājums apkures parādiem, tāpat skaidrs, ka arī pašvaldībās, kur pie varas ir Vienotība, ne viss ir kārtībā ar ēku siltināšanu. Diez vai arī māju nosiltināšana atrisinās iedzīvotāju nespēju norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem. Kamēr siltums nekļūs vēl dārgāks, par to maksās mazāk, bet rēķiniem klāt nāks kredītmaksājumi. Tāpat rudenī mājsaimniecībām sola būtisku elektrības cenu kāpumu. Kā risinās šo problēmu? Masveidā atslēgs elektrību? Vai arī rosinās mājsaimniecības ņemt kredītus un iegādāties jaunāku, ekonomiskāku elektrotehniku…

Patiesībā Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā ļoti liela daļa – strādājošie, nespēj apmaksāt daudzus jo daudzus pakalpojumus un preces, kas būtu nepieciešamas cilvēka cienīgai dzīvei.

Labējie politiķi nereti ir izteikušies, ka patiesībā jau nabadzības Latvijā neesot un nevienlīdzība ir krietni pārspīlēta – ar šo apgalvojumu norādot, ka liela daļa tā saukto nabadzīgo īstenībā it kā saņem dāsnas „aplokšņu algas”. Tomēr strauji augošie parādi par komunālajiem pakalpojumiem un cilvēku nespēja iegādāties pirmās nepieciešamības preces skaidri parāda situācijas dramatiskumu.

Pat ja no šīs politiskās bļaustīšanās būs rezultāts ar kādu risinājumu, tas nebūs nekas vairāk kā ielāps. Turklāt tāds ielāps, kas neturēsies diez ko ilgi. Gluži vienkārši – ar ielāpu līmēšanu netiks atrisināta pamatproblēma: cilvēku ierobežotā pirktspēja un kritiski zemie ienākumi.

Nav otras tādas valsts Eiropas Savienībā, kur mazo un vidējo algu saņēmēji būtu aplikti ar tik augstiem darbaspēka nodokļiem. Vairāki simti tūkstoši strādājošo dzīvo uz nabadzības riska robežas vai zem tās, jo pēc nodokļu nomaksas „uz rokas” nesanāk pat iztikas minimums. Savukārt, uzņēmējam šāds nodokļu slogs ikviena darbinieka algošanu padara tik dārgu, ka par jaunām darba vietām un attīstību lielākā daļa var vien sapņot…

Mūsu nodokļu politika žņaudz ne vien strādājošos, bet visu ekonomiku. Tā neļauj mazajiem un vidējiem uzņēmumiem attīstīt jaunus pakalpojumus un preces, jo nav pietiekami patērētāju, kas tās varēs pirkt. Pēc rēķinu nomaksas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vairs neatliek līdzekļu, lai kaut padomātu par lauku tūrisma pakalpojumu izmantošanu, vietējo ekoproduktu nobaudīšanu vai teātra apmeklēšanu. Un nav ko valdības ministriem muldēt, ka jāorientējas uz eksportu. Ja ģimenes uzņēmumam nav iespēju savu produktu realizēt tepat, tad diez vai tas spēs attīsties, augt, investēt inovācijās un kļūt par eksportētāju.

Lai situāciju mainītu, ir jāveicina cilvēku pirktspēja. Nevis 10% sabiedrības, kā tas darīts līdz šim, bet sabiedrības vairākuma. To var izdarīt vienkārši – būtiski samazinot darbaspēka nodokļu slogu mazo un vidējo algu saņēmējiem un ieviešot progresīvu nodokļu sistēmu.

Tomēr grūti noticēt, ka tas tik drīz varētu notikt, jo premjeram un finanšu ministram ir daudz argumentu, lai nenotiktu – naudas nepietiek, investori var aizmukt, fiskālie rāmji, inflācija, bankas…

Izrādās, naudas pietiek tikai PVN samazināšanai, no kā reāli ieguva niecīga sabiedrības daļa. Naudas pietiek arī IIN mazināšanai, kas atkal kalpo šauras sabiedrības daļas interesēm un vairo sabiedrības nevienlīdzību. Miljoni atrodas arī banku glābšanām, jauniem celtniecības megaprojektiem un Saeimas autobāzes uzturēšanai. Pietiek tam, kam vajag.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs