PROGRESĪVĀ STUDIJA: Vai esam solidāri?


Trešais PROGRESĪVĀS STUDIJAS raidījums. Sarunā par solidaritāti piedalās raidījuma vadītājs Mārtiņš Kossovičs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egīls Baldzēns, biedrības PROGRESĪVIE valdes locekle Ieva Ādamsone un biedrības PROGRESĪVIE vadītājs Ansis Dobelis.

Raidījumā diskutējam par to, vai Latvijā virzāmies uz solidāru sabiedrību. Vai ziedošana labdarībai ir solidaritātes izpausme? Kādēļ Latvijā pastāv tik daudz labdarības organizāciju? Vai valsts savu atbildību nevēlas novelt uz labdarības organizācijām?

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Politiķiem galvas smiltīs, vainīgi ierēdņi

strausa-selfijs
Notikumi ap Latvijas piedalīšanos jeb nu jau nepiedalīšanos starptautiskajā izstādē „World Expo 2015” kārtējo reizi liek noskatīties nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanā. Un, kā jau ierasts, arī šoreiz tiek solīts meklēt atbildīgos tikai ierēdņu vidū. Diezgan droši varam sagaidīt, ka īstie vainīgie atkal tiks cauri „sausām kājām”.

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad atbildība ir jānes ne tikai ierēdņiem un izpildītājiem, bet arī politiķiem, kuri pieņēmuši lēmumus un uzraudzījuši procesu. Pēc šādiem gadījumiem, kad ir aizdomas par nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu lielā apmērā, iesaistītajiem politiķiem vismaz uz laiku, līdz tiek noskaidroti lietas apstākļi, politiskie amati valsts pārvaldē un politiskajās partijās būtu jāpamet.

Tas, kādā veidā notika gatavošanās un lēmumu pieņemšana dalībai „World Expo 2015”, ne vien liecina par naudas izšķērdēšanu, bet arī rada aizdomas par korupciju. Diemžēl šis gadījums nav izņēmums, bet kļuvis jau par ierastu praksi. Kā liecina Valsts kontroles ziņojums, par ātrās palīdzības mašīnām Rīgas reģionā pēdējos gados esam pārmaksājuši miljonus. Tāpat jau gadiem Satiksmes ministrija pērk un nespēj nopirkt jaunus pasažieru vilcienus. Valsts ar apskaužamu regularitāti būvē vai iznomā nesamērīgi dārgus nekustamos īpašumus, ko vēlāk ir dārgi apsaimniekot un uzturēt (spilgts piemērs tam ir jaunā VID ēka). Bet Iekšlietu ministrija pat nespēj noorganizēt iepirkumu, lai policistus nodrošinātu ar formām un apaviem, kas nepieciešami pienākumu veikšanai.

Ir jāuztraucas nevis par to, ka „World Expo 2015” un citi līdzīgi gadījumi grauj mūsu starptautisko tēlu, bet gan sabiedrības uzticību valsts varai un valsts pārvaldei! Par vienu no valdības prioritātēm ir pasludināta ēnu ekonomikas mazināšana – bet šis un līdzīgi gadījumi ir izcils piemērs tam, kā valsts iedzīvotājos vēlmi maksāt nodokļus samazināt līdz minimumam. Uz to fona atbildīgo iestāžu kampaņas, video rullīši televīzijās un amatpersonu aicinājumi maksāt nodokļus vienkārši izskatās smieklīgi, jo ilūzijas par saimniecisku un atbildīgu samaksāto nodokļu izlietojumu izčākst.

Šis ir īstais brīdis, lai parādītu, ka nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana nav pieļaujama un akceptējama politiskā līmenī. Politiķiem, kuri ir ieņēmuši atbildīgus amatus laikā, kad Ekonomikas ministrija gatavojās dalībai „World Expo 2015”, un joprojām aktīvi darbojas politikā, savi amati būtu jāatstāj. Piemērs būtu jārāda Saeimas deputātam Vjačeslavam Dombrovskim (bijušais ekonomikas ministrs) un Saeimas deputātam Vilnim Ķirsim (bijušais Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs), noliekot deputātu mandātus.

Biedrības PROGRESĪVIE valde

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Pastalās, bet ar amerikāņu vistiņām…

TTIP
kaut pastalās un ar amerikāņu vistiņām, bet brīvi. pastāsts par TTIP

Kamēr Latvijas sabiedrības uzmanība ir nofokusēta uz dažādām iekšpolitiskām peripetijām un lielā kaimiņa ģeopolitiskajām spēlītēm, tā šķietami nemaz nenojauš par Eiropas pilsoniskās sabiedrības top kampaņu 2014.gadā.

Pēdējā pusgada laikā vairāk nekā 1.2 miljoni ES pilsoņu ir pauduši atbalstu pret-TTIP (ASV-ES Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgums) kampaņai, kuras mērķis ir apturēt divu revolucionāru tirdzniecības līgumu parakstīšanu starp ES un Kanādu (CETA) un ASV (TTIP). Protesta akcijas lielākajās ES valstu galvaspilsētās un Briselē sauc politiķus un likumdevējus pie atbildības, aicinot nenotirgot demokrātijas principus un sabiedrības intereses transnacionālo korporatīvo uzņēmumu peļņas vārdā. Neapmierinātība aug arī okeāna otrā krastā, kur jau cilvēki ir piedzīvojuši vienu citu līgumu uz savas ādas (NAFTA – North Atlantic Free Trade agreement).

Turpinot Latvijas politiskās elites uzstādīto neoliberālo kursu, Latvijas oficiālā pozīcija, protams, ir nepārprotams atbalsts TTIP līgumam (CETA šai kontekstā ir mazāk ‘bīstams’, tāpēc arī pret-kampaņas un šī raksta fokuss ir vairāk vērsts uz TTIP). 2013.gada 19.novembra Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums „Par Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu divpusējo ekonomisko attiecību aktivizēšanu un paplašināšanu” kopumā pauž atbalstu šīm līguma sarunām. To apstiprina arī šī ‘noplūdusī’ vēstule, kuru britu premjers Kamerons kopā ar vēl 9 citu ES valstu līderiem (tai skaitā, Rinkevičs) ir nosūtījis tirdzniecības komisārei Malmstromai, uzsverot šī līguma vēsturisko nozīmi un aicinot, par spīti augošajai opozīcijai, turpināt uzsāktās sarunas.

Arī EP Informācijas biroja Rīgā rīkotajā diskusijā “ES Ārējo tirdzniecības līgumu ietekme uz ģeopolitiku un ekonomiku” valdīja diezgan liela vienprātība par šo līgumu izdevīgumu un potenciālajiem ekonomiskajiem labumiem Latvijai.

Zemkopības ministrija, atražojot ES proponentu leksiku, arī atspoguļo TTIP oficiālajās krāsās, uzsverot ātrāku atveseļošanos no 2008.gada krīzes, stagnācijas pārvarēšanu daudzpusējās tirgus liberalizācijas sarunās PTO ietvaros un 119 mijardu Eiro ieguvumu ES kopumā (cik no tā Latvijai, tas laikam pagaidām nav zināms vai nav svarīgi).

Tātad, balstoties uz valsts pārvaldes informāciju un interpretāciju, TTIP tik tiešām varētu šķist kā tāds kārtējais ‘mega-projekts’ (Eiro projekts īstenots, tāpēc ir nepieciešams nākamais), kurš virzīs uz priekšu Latviju un kurā Latvijai nedomājot jālec iekšā, lai iekarotu pasaules tirgus un paātrinātu ekonomisko izaugsmi.

Pat ja TTIP ir tik tiešām tik izdevīgs un daudzoslošs, kāpēc 1.2 miljoni ES pilsoņu ir parakstījušies pret šī līguma apstiprināšanu? Kāpēc decembrī nīderlandiešu un franču nacionālie parlamenti ir pieņēmuši rezolūcijas, paužot bažas par TTIP un CETA?

Balstoties uz pieejamo informāciju, es gribētu uzsvērt vairākus argumentus, kāpēc TTIP nebūt nav tik balts un pūkains.

Ekonomiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par tarifu pazemināšanu (muitas, nodokļi utt), kas atstās ietekmi uz valstu bužeta ienākumiem. Tas savukārt nozīmē to, ka nodokļu ieņēmumu funkcija varētu vēl vairāk pārsvērties uz ikdienas patēriņu (PVN) un darba ņēmēju, nevis darba devēju/ kapitāla turētāju un peļņas ģenerētāju. TTIP vēl vairāk pastiprinās ‘konkurētspējas’ argumentu, kur jebkurš nodoklis vai regulējums tiks uzskatīts par šķērsli biznesam (jau tagad Latvijā uzņēmumu peļņas nodokis sastāda tikai 5.77% no valsts budžeta ieņēmumiem, kamēr iedzīvotāju ienākumu nodoklis (ieskaitot arī kapitāla pieauguma nodokli) – 19.46%).

Dažādu tarifu atcelšana uzlabos ne tikai Eiropas uzņēmēju eksporta iespējas uz ASV, bet arī ASV kompāniju iespējas eksportēt produkciju uz Eiropu, kas nozīmēs asāku konkurenci pašmāju tirgū ar (lētāku) importa preci.

Pašreiz ASV regulējums daudzās nozarēs ir vājāks nekā ES, kas nozīmē to, ka ES var nākties pieņemt kompromisus, atvieglojot daudzus nosacījumus, īpaši, kas attiecas uz vidi, paterētāju tiesībām, GMO, datu aizsarzību, darba ņēmēju aizsardzību (arodbiedrības, sociālās garantijas), dabas resursu izmantošanu etc. TTIP oficiālajā lapā tiek norādīts, ka ir iespējams vides piesārņojuma pieaugums, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās un lielāka dabas resursu izmantošana, taču tiek uzskatīts, ka tie esot nebūtiski, salīdzinot ar potenciālajiem ekonomiskajiem ieguvumiem.

TTIP attiecībā uz finansu sektoru, kurš pēc 2008.gada krīzes ir pierādījis, ka tam nepieciešama lielāka, nevis mazāka regulācija, var iznīcināt tos nelielos, bet grūtos centienus, kas līdz šim veikti, sektora sakārtošanas virzienā. City of London, piemēram, ir viens no lielākajiem TTIP lobētājiem, jo saredz iespēju caur TTIP lielākas regulācijas novēršanu. Pat diezgan liberāli orientēti analītiķi ir atzinuši lielākas regulācijas nepieciešamību, ja pasaule grib izvairīties no līdzīgiem finansiāli kritiskiem satricinājumiem nākotnē, tāpēc TTIP šajā aspektā ir milzu solis pilnīgi pretējā virzienā. TTIP kopā ar ofšoriem, kuriem Latvijas sabiedrotais Kamerons neļaus ķerties klāt, dos iespēju lielajiem transnacionālajiem biznesiem gan sapelnīt vairāk, gan noslēpt no valsts vairāk. Dažiem tas ir izdevīgi. Tieši liberalizācija finanšu sektorā ir un būs šī TTIP bīdītāju būtiskākais interešu objekts, kas tiek veiksmīgi nomaskēts ar diskusijām par tādiem ‘katastrofāliem’ tirdzniecības šķēršļiem kā paaugstinātiem nodokļiem šokolādei, aprikozēm bundžiņās un gorgonzolas sieram (es pilnīgi varu iztēloties tās rindas Walmart lielveikalos ASV, kad amerikāņi varēs beidzot iegādāties šo pūdēto sieru pa 20% lētāk).

Ja finansu transakciju nodoklis (tautā arī saukts par ‘robin hood tax’ un kurš pēc būtības funkcionē kā PVN tradicionālajās ekonomikas nozarēs), kuru atbalsta vairākas ES valstis, tiks norakts, mēs ļausim finansu sektoram turpināt ekonomikas globālu finansializāciju ar faktiski nulle papildu devumu valstu budžetiem (bet IKP gan tas turpinās audzēt; tas nekas, ka tam maz sasaistes ar ikdienas ekonomiku). Tas arī neatbrīvos valstis no atbildības glābt bankas, kad tās atkal būs pārāk aizrāvušās ar riskantajām spēlītēm.

Politiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par vēl lielāku tirdzniecības un investīciju vides deregulāciju, kas faktiski nozīmē valstu lomas/ ietekmes samazināšanu. Aktualizējoties klimata pārmaiņu radītajām problēmām, attīstoties tehnoloģijām, tādi jautājumi kā vide, indivīda tiesības, produktu ētikas aspekti, pārtikas drošība utt dēļ vājās regulācijas ļoti ierobežos valstu iespējas kaut ko mainīt/ ietekmēt.

ISDS (investor-state dispute settlement) iekļaušana TTIP nozīmēs to, ka kompānijas (un galvenokārt, mēs runājam par MNCs (multinational corporations) varēs apsūdzēt valdības caur īpašu starptautisko arbritrāžas procesu par tādu jaunu regulāciju, politikas pieņemšanu, kas var mazināt kompāniju peļņu. Šis arbitrāžas process ņems virsroku pār nacionālo likumdošanu un process ir vienpusējs (kompānijas var apsūdzēt valsti, bet valsts kompānijas nē). Arbitrāžas procesa lēmumus pieņems nevis korporatīvie tiesneši, bet juristi, kuriem nav pienākuma aizstāvēt valsts intereses. (ISDS procesu ir izmantojis, piemēram, Phillip Morris Austrālijā, reaģējot uz Austrālijas valdības lēmumu ieviest bezetiķešu cigarešu pakas. Cits piemērs – zviedru enerģijas gigants Vatenfall apsūdzēja vācu valdību par politikas maiņu attiecībā uz enerģijas ražotnes izveidi pēc Fukušimas negadījuma). Valsts maksā šo tiesvedību vienalga, vai vinnē vai zaudē (ir aplēses, ka katra tiesvedība valstij izmaksātu ap 5 miljoniem EUR). (Šeit var iepazīties ar investoru-valstu tiesu prāvām ES valstīs (ieskaitot Latviju) kopš 1994; saraksts nav pilnīgs, jo bieži informācija par šīm tiesu prāvām nav pieejama publiski).

Vēl vairāk, ja uztveram valsti kā sabiedrības, tās pilsoņu pārstāvi, tad attiecībā pret kapitālu un tirgu šī aizstāvniecība tiks mazināta. Tādām valstīm kā Latvija, kas ir gājušās cauri kariem cīņā par demokrātiju un suverenitāti, šis ir pilnīgi pretējs virziens, kas piesķir tirgum/ privātajam kapitālam dominējošo varu un ietekmi.

Publisko pakalpojumu dimensija:

TTIP, tirdzniecības liberalizācija un deregulācija var negatīvi ietekmēt valsts ienākumu bāzi, kas savukārt ietekmēs sociālo, publisko pakalpojumu pieejamību un cenu.

ES sociālā politika ir vājinājusies pēdējo gadu laikā, bet šī līguma rezultātā ES var nākties pieskaņoties vēl daudz liberālākai ASV praksei, kas var eventuāli nozīmēt daudzu publisko pakalpojumu privatizāciju (piemēram, Anglijā sabiedrība ir ļoti satraukta par potenciālo NHS (nacionālais veselības serviss) privatizāciju utt).

Puse no aprēķinātajiem ieguvumiem nāktu no publisko pakalpojumu/ iepirkuma liberalizācijas. Ne tikai efektivitātes aspekts ir nepierādīts, peļņas motivācija var būtiski ietekmēt gan šo pakalpojumu cenu, gan kvalitāti un pieejamību.

Daudz un dažādi produkti, kas šobrīd ir nopērkami ASV, ir aizliegti ES dēļ to sastāvdaļu vai izgatavošanas kaitniecības. TTIP ļautu šo produktu tirdzniecību ES, kas ir pret paterētāja interesēm.

Starptautiskā dimensija:

TTIP tiek veidots ārpus PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) rāmja un var radīt ļoti spēcīgu precendentu nākotnes brīvās tirdzniecības (divpusējiem) līgumiem, tādejādi vājinot PTO un deleģitimizējot PTO mehānismu kā tādu (kurš nav ideāls, bet tomēr balstās uz globāli/ starpvalstiski akceptētiem spēles noteikumiem un cenšas līdzsvarot dažādo valstu (attīstīto un attīstības) intereses). Tā kā Dohas sarunas ir zināmā strupceļā, ES un ASV, veidojot ārpus PTO mehānisma līgumus, starptautiski regulētu tirdzniecību vēl vairāk attālinās no kompromisa panākšanas. Tāpēc, no koordinētas/ līdzsvarotas starptautiskās tirdzniecības viedokļa TTIP ir ļoti spēcīgs destabilizējošs elements ar neparedzamām sekām. Latvijai un latviešiem, iespējams, ir diezgan vienaldzīgi, kā un cik labi attīstās nabadzīgās valstis, taču šis ir ļoti spilgts piemērs aizvien agresīvākai globālajai cīņai starp ‘brīvu’ (bagātās rietumvalstis) un ‘taisnīgu’ (nabadzīgās dienvidvalstis) tirdzniecību. ES un ASV, tā vietā, lai rastu kompromisu, kas ir izdevīgs un akceptējams starptautiski, izvēlas faktiski ignorēt starptautisko tirdzniecības tiesisko rāmi. Šis var radīt precedentu līdzīgiem gadījumiem, kad kādas valstis izvēlas vienoties par kaut ko ārpus starptautiski akceptētiem rāmjiem un ignorējot citu intereses. Tādam mazam spēlētājam uz starptautiskās skatuves kā Latvijai paredzama un starptautiski akceptēta/respektēta politiskās/ ekonomiskās sadarbības platforma ir suverenitātes jautājums, tāpēc šāda precedenta pieļaušanai var būt augsta cena ilgtermiņā. Un pat ja juridiski TTIP ir legāls, tā leģitimitāte attiecībā pret PTO un starptautisko ietvaru nav tik viennnozīmīga.

Starptautiskās attīstības dimensija:

Šis var atstāt negatīvu ietekmi uz attīstības valstu spēju sekmīgāk tikt galā ar nabadzības un dažādiem citiem sociālekonomiskajiem izaicinājumiem. Plus, centieni panākt ne tikai brīvu, bet arī taisnīgu (fair) tirdzniecību starptautiski faktiski tiks aprakti.

TTIP ir radikāli liberāls un, tiekot īstenotam, simbolizēs ‘race to the bottom’ un globālās ‘rat race’ triumfu. Pēc tā, kas ir šī TTIP lielākie lobētāji, jau var noteikt, kas ir šī TTIP lielākie potenciālie ieguvēji, un no kurienes tieši ‘aug kājas’ šai idejai.

TTIP var kļūt par ‘zelta standartu’ turpmākajiem divpusējiem/ daudzpusējiem līgumiem, kas, iekļaujot attīstības valstis, var spiest tās parakstīties uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem (piemēram, vietējā tirgus aizsardzības instrumentu atcelšana, atteikšanās no vietējo uzņēmumu atbalsta programmām, subsīdijām, lai sekmētu vietējo uzņēmēju attīstību un konkurētspēju vai radikālāka nacionālo resursu privatizācija, liberalizācija). Tas savukārt nozīmē to, ka neattīstīti vai salīdzinoši vāji attīstīti nacionālie tirgi globālās konkurences rezultātā (savā ziņā šis attiecas arī uz Latviju) nonāk vēl lielākā starptautiskā kapitāla atkarībā, kas savukārt ieslēdz valsti ‘lēta importa noieta tirgus un lēts darbaspēks’ režīmā, rada negatīvu tekošā konta bilanci un padara īpaši ievainojamu ekonomiskās un finansiālās stabilitātes ziņā. Valstis, kas ir īpaši atkarīgas no starptautiskā kapitāla un ar relatīvi relaksētu regulējumu (+ pro-kapitāla likumdošanu), arī parasti cieš grūtības, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un risinot sociālekonomiskus jautājumus.

Tirdzniecība var kalpot par instrumentu attīstības veicināšanai, taču īpaši brīvā tirdzniecība ir nežēlīga pret jaunām/ nenobriedušām ekonomikām. Tās var tikt apzīmogotas ar ‘nekonkurētspējīgs’ zīmogu pirms tās ir vispār attīstījušas savu ekonomiku un pirms tām vispār ir ko piedāvāt.

Procesa demokrātiskums

Un visbeidzot, sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2013.gada jūlijā un tās ir aizritējušas ļoti slepenā režīmā. Ja jau šis līgums ir tik labs Eiropas iedzīvotājiem, tad kāpēc tas ir tik slepens? Sabiedrība lielākoties šobrīd pārtiek no ad hoc noplūdušu dokumentu drumslām. (Līdz absurdam smieklīgi un skumji ir lasīt EK atrunas publiskot augsta līmeņa darba grupas darba un izaugsmes jautājumos locekļu sarakstu, ar kuriem arī aizsākās TTIP līguma izstrāde) Lai ar mēdiju uzmanība sāk pastprināties, pateicoties lielā mērā arī pieaugošajai opozīcijai un sabiedrības protestiem, līguma sarunu saturs ir lielā miglā tīts. ES oficiālā atbilde attiecībā uz slepenību ir – caurspīdība sarunu procesā būtu līdzīgi kā spēlēt pokeru ar redzamām kārtīm.To, ka pat ES dalībvalstīm ir grūtības ar pieejamību līguma tekstam (vai tā melnrakstiem) apstiprina arī Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas ir lieliska augsne ne tikai dažādām interpretācijām par TTIP, bet arī netaisnīgai interešu pārstāvniecībai un spēcīgam lobiju spiedienam uz saurnu vedējiem.

Līdz šim prezentētā informācija ir ļoti selektīva un īsti kritisku izvērtējumu pat nav īsti iespējams veikts, jo līguma saturs ir slepens.

Neskatoties uz to, ka sabiedrība ir nodalīta no šī procesa (lai gan ir veikti uzlabojumi, reaģējot uz sabiedrības protestiem), ir apstiprinājumi tam, ka daudzi nozīmīgi un diezgan turīgi lobētāji, kas ir tieši ieinteresēti šī līguma pieņemšanā, aktīvi piedalās ‘konsultācijās’. Ja Eiropas Komisija pārstāv ES pilsoņus, kāpēc ir pieļaujami konsultēties ar lielo korporāciju īpašniekiem, bet arī sabiedrību ne?

Un tik pat labi arī jautājumu var uzdot Latvijas pārstāvjiem par viņu neatkarīgumu, veidojot Latvijas pozīciju. Vai TTIP ir izdevīgs Latvijai tāpēc, ka mums ir visaptveroša analīze veikta, kas apstiprina TTIP pozitīvo ietekmi, vai tāpēc, ka konkrētu valstu pārstāvji (UK, USA etc) aktīvi lobē Latvijas atbalstu?

Skats no Latvijas

TTIP tematika Latvijas medijos un informatīvajā telpā nav pārāk plaši reprezentēta, kas arī droši vien izskaidro zemo rezonansi sabiedrībā un kristiskās analīzes trūkumu. Ir gan daži izņēmumi. Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs ir paudis bažas par līguma ietekmi uz Latvijas tradicionālajām nozarēm, vietējiem ražotājiem un sabiedrības veselību. Arī Dienas Bizness jūtas diezgan skeptisks pēc TTIP veltīta pasākuma apmeklēšanas Stokholmā, jo apšauba Latvijas uzņēmēju kapacitāti izmantot iespējamos labumus, un uzskata, ka potenciālie ieguvumi nav balstīti uz skaidriem aprēķiniem un datiem.

2014.gada sākumā Ekonomikas ministrija plānoja izveidot starpministriju darba grupu (+20 nevalstiskās organizācijas), kā arī veidot īpašu dialogu ar uzņēmējiem un nozaru asociācijām, kā arī sociālajiem partneriem par TTIP, ietekmi uz Latviju un kā pārstāvēt Latvijas intereses. Interneta informācija ir paskopa attiecībā uz starpministrijas darba grupas darbu (vai tā vispār funkcionē?) un sasniegumiem šī gada laikā. Bet man gribētos ticēt, ka šī grupa ir izveidota un ir veikusi izvērtējumu par TTIP potenciālo ietekmi un riskiem uz Latvijas (ilgtspējīgu!) ilgtermiņa attīstību, kas arī tad veido attiecīgo Latvijas pārstāvju viedokli šajā jautājumā. Ja un kad šāds izvērtējums ir veikts, būtu lieliski to arī publiskot. Es domāju, ka ne man vien tas interesētu.

Man, piemēram, interesētu ietekmes izvērtējums uz: a) vietējiem uzņēmējiem (kādas implikācijas radīsies attiecībā uz produktu/ pakalpojumu cenu, kvalitāti, ražošanas izmaksām, konkurētspēju, valsts atbalsta programmām uzņēmējiem), b) vidi (vai nāksies liberalizēt kādus standartus, kas ir būtiski Latvijas videi, ekoloģijai; ko potenciālas izmaiņas var nozīmēt Latvijas ‘zaļajam’ tēlam), c) sociālajiem pakalpojumiem (iespējamā dažādu sociālo pakalpojumu, politiku tālāka liberalizācija veselības aprūpes, apdrošināšanas, izglītības sektorā utt), d) valsts budžetu un fiskālo politiku (dažādo tarifu atcelšana, nodokļu samazināšana, tekošā konta deficīts, importa preču pieaugums un ietekme uz vietējo preču konkurētspēju), e) drošību (ieskaitot stratēģisko nozaru, pakalpojumu īpašumtiesības), f) finansiālo stabilitāti (ja banku/ finansu industrijas regulācijas centieni ar šo TTIP tiek būtiski bremzēti, kā tas ietekmēs LV finansiālo drošību un kā mēs nodršināsimies pret Parex 0.2).

Turklāt, tas ir vispārzināms fakts, ka Latvija jau no 90.to gadu beigām (pateicoties lielā mērā arī G. Krasta valdības uzstādījumam) ir viena no visliberalizētākajām valstīm. Latvija ir bijusi ļoti aktīva dažādu ar investīcijām un tirdzniecību līgumu parakstīšanā. Varbūt pie viena Ekonomikas ministrija varētu veikt arī pētījumu par šo daudzo tirdzniecības līgumu ietekmi uz Latvijas sociālekonomisko attīstību. Būtu, tā teikt, empīriski dati salīdzinošai analīzei un TTIP pozīcijas pilveidošanai, citādi tās ir spēles ar pieņēmumiem un ‘wishful thinking’.

Nedrīkst aizmirst, ka šis nav vienpusējs līgums. Šis līgums dos ne tikai (teorētiskas) iespējas Latvijas uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz ASV, bet arī ASV uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz Latviju. Tas nozīmē, ka vietējie uzņēmēji Latvijā tiks pakļauti vēl lielākai konkurencei, jo var nākties sacensties ar pastiprinātu lētāku importu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka aiz šī projekta stāv lielo biznesu intereses un iespējams, ka šajās sarunās Lavija daudziem no viņiem nav nemaz tā vieta kartē, kur viņu uzmanība koncentrēta. Un tieši tāpēc – pavisam brutāli – kāds labums Latvijai no vēl bagātākām bankām un lielkorporācijām Eiropas un ASV citadelēs? Vai tas, ka Latvija izskatīsies vēl nabadzīgāka uz kopējā fona un tāpēc bagātajās citadelēs radīsies jaunas darba vietas jaunajiem Latvijas migrantiem ar spožajiem prātiem? Vai tas, ka Latvija cer kļūt par kāda lielā finanšu centra satelīt centru? Un ja tā, vai Latvija būs gatava tad arī novērst ‘Parex 0.2’?

Pavisam nesen medijos bija jezga ap faktu, ka daļa no Latvijas ES prezidentūras atribūtikas ir izgatavota Lietuvā no Baltkrievijas materiāliem. Bet, tieši tāds jau ir tas brīvais, super liberalizētais tirgus, kuru vēl vairāk nostiprinās TTIP. Kura interesēs tad ir panākt to, ka pašu uzņēmējiem nav nekādu priekšrocību attiecībā uz nacionālo iepirkumu utt? Un, kur ir pierādījumi un garantija, ka ar TTIP Latvijas iespējas aizstāvēt savus ražotājus netiks vēl vairāk ierobežotas? Faktā, ka izvēlēts ir lētākais produkts jau nav ierēdniecības vaina, bet politiskās vides/ ideoloģiskā nenobrieduma vaina.

Nobeigumā

Tirdzniecibas vēl lielāka liberalizācija var tīri teorētiski palielināt pīrāgu, bet, kā pierāda neskaitāmi pētījumi un piemēri, Latviju ieskaitot, pīrāga lielumam nav automātiski tiešas korelācijas ar sabiedrības labklājību. Bet, kā zināms, tas ir nevis tirgus, bet valsts, kura spēj regulēt šī pīrāga sastāvu, kvalitāti un sadali. TTIP atstās negatīvu ietekmi uz valsti un tās spēju aizstāvēt sabiedrības intereses, ko jau parāda šī līguma sarunu process un kurš tajā ir pamatā iesaistīts.

Turklāt, tirdzniecība – tie nav tikai uzņēmēji, kapitāla turētāji un investori. Tas ir arī darba spēks jeb humānā valodā runājot – cilvēki, kas ražo, rada un veic visu to, par ko uzņēmējs viņiem maksā algu. Šis līgums nedrīkst būt tikai par šī kapitāla turētāja interesēm samazināt tiešos biznesa izdevumus, paplašināt noietu un pelnīt vēl lielāku peļņu. Šis līgums ir arī par cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt cilvēkcienīgu un atbilstošu atalgojumu par savu darbu, strādāt cilvēkcienīgos apstākļos, saņemt brīvdienas, pabalstus, kad nepieciešams, ēst drošu pārtiku, dzīvot tīrā un drošā vidē un spēt uzturēt un audzināt ģimenes.

Viena no ne-tarifu barjerām, kuru šis TTIP nojauktu, ir process, ka Eiropas autoražotājiem jāiziet dubulta sertifikācija, lai tirgotu auto ASV, kas savukārt sadārdzina tirdzniecības izmaksas. Var jau būt, ka tas tik man tā šķiet, jo man mašīnas pārāk neinteresē, bet – vai tad amerikāņiem pašiem savu auto nepietiek? Man šķita, ka tieši otrādi – pieprasījuma un kopējās ekonomiskās situācijas dēļ, autorūpniecībai nemaz tik spoži tur neiet. ASV pilsoņi satraucas par darba vietu zaudēšanu un pat ja mums Eiropiešiem gribas par to priecāties, tad izkāpjot ārā no savas šaurās ‘koka kastes’ un paskatoties uz lietām globālāk, ir taču nepārprotami skaidrs, cik, ak, tomēr neracionāls šis topošais brīvais tirgus tiek radīts.

TTIP būs consumerizma (patērētājsabiedrības) globālās konkurences kulminācijas punkts un veselā saprāta sakāve. Mums nešķiet gana labas, protams, savējās Ķekavas vistiņas, mums gribas tās hlorā mērcētās amerikāņu vistiņas, kas būs pa dažiem centiem lētākas un transportētas no vairāku tūkstošu kilometru attāluma. Tas nekas, ka Ķekavas vistiņu ražošana Latvijā dod cilvēkiem darbu un valstij nodokļu ieņēmumus. Un, kad lauku skola gribēs iepirkt kartupeļus skolnieku ēdināšanai, tā nevarēs iepirkt no vietējā zemnieka, jo būs jātaisa starptautisks iepirkums, kur poļi vai atkal tie amerikāņi piedāvās pa dažiem centiem lētāku. Tas nekas, ka skolai būs 3 nedēļas jāgaida, kamēr atved un tas nekas, ka kartupeļu transportēšana radīs liekus oglekļa iznešus atsmosfērā un tas nekas, ka vietējam zemniekam banka atņems traktoru, jo viņš nevarēja pārdot skolai tos kartupeļus un laikus nomaksāt kārtējo kredītu, jo mēs jau par visbrīvāko tirgu, konkurenci un brīvību esam. Tas pats galvenais. Tas vietējais zemnieks pats vainīgs, ka nav tik konkurētspējīgs. Bet nu, par laimi, TTIP dos iespēju viņam eksportēt kartupeļus uz Ameriku. Jeb, ja nesanāks, zemnieks varēs saņemt kādu pagaidu pabalstu no valsts (pēc EK ieteikuma), lai novērstu publisku neapmierinātību, un varbūt iespēju apmeklēt kursus par inovatīvāku biznesu. Jo tas taču ir tik oldschool 21. gadsimta Latvijā pašiem ražot un ēst savas vistiņas, kartupeļus, ābolus un visu pārējo… Stilīgāk ir visu nepieciešamo importēt un tirgot viens otram, bet eksportam ražot tikai superinovatīvas lietas, kuras pašiem vai nu īsti neder, vai nav pa kabatai..

Sandra Martinsone

Par raksta autori vairāk uzzināt un ar viņas darbiem iepazīties varat šeit: http://sandramartinsone.wordpress.com/

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Melošana, dzeršana, korupcija, deputāts?

martini
PROGRESĪVAJĀ STUDIJĀ šoreiz par deputātu atbildību! Kad parlamentārietim jānoliek mandāts? Vai melošana, nodokļu nemaksāšana, braukšana dzērumā, korupcija ir vienlīdz smagi pārkāpumi un prasa nekavējošu aktīvās politikas pamešanu? Vai vainas atzīšana mazina pārkāpuma smagumu?

Diskusijā piedalās sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, Saeimas deputāts Veiko Spolītis, mediju panks Didzis Melbiksis, biedrības PROGRESĪVIE biedre Gunta Brjuhovecka, bet diskusiju vada Mārtiņš Kossovičs.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Enkurs Latvijas izaugsmei

zeme-no-kosmosa
Viss liecina, ka Latvija zinātne un zinātnieki saņems kārtējo triecienu. No šā gada ir pārtraukta Latvijas dalība Eiropas Kosmosa aģentūrā (EKA), jo Latvija atteikusies veikt pirmo dalības maksas maksājumu EKA. Latvija bija pirmā ES valsts, kas stājās šajā aģentūrā, bet tagad trūkst politiskās gribas un vieglā veidā var tikt zaudētas aģentūras sniegtās iespējas.

Varbūt 1,5 miljoni eiro kādam šķiet ļoti liela summa, īpaši laikā, kad trūkst nauda skolotāju algām un citām jūtīgām lietām. Tomēr dalības maksa EKA būtu jāuztver kā investīcija, kas tiks atpelnīta ar uzviju. Lielisks piemērs ir Igaunija, kas ar projektu un pasūtījumu starpniecību jau tagad atgūst ieguldīto.

EKA aģentūra nodrošinātu ne vien darbu un izaugsmi mūsu zinātniekiem, bet attīstības iespējas Latvijas robotu būvētājiem, kas jau guvuši atzinību pasaulē, pieeju pētījumiem par plūdu prognozēm, pat lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares nākotnē gūtu inovatīvus risinājumus savai izaugsmei. Šobrīd neatlicinot finansējumu dalības maksas segšanai, nākotnē mēs par inovācijām, pētījumiem un citiem pakalpojumiem, kuru izstrādē un ieviešanā būtu varējuši piedalīties, vairākkārtīgi pārmaksāsim.

Vai šī atkal būs tā reizi, kad savu politiku veidojam tikai īstermiņam?

Ja aizvadītajā gadā ierēdņu komandējumiem valsts spēja rast vairāk kā 8 miljonus, tad nekavējoties jāspēj atrast nepieciešamais finansējums Latvijas dalībai EKA. Pēc ieguldītā finansējuma zinātnē, inovācijās un izpētē, Latvija ES valstu vidū ir pēdējās vietās. Katrs gads, kad nespējam šai nozarei rast adekvātu finansējumu, ir enkurs mūsu ekonomiskajai izaugsmei nākotnē.

Latvijas radio diskusija par mūsu dalību EKA: KLAUSIES ŠEIT

Guntis Laurins, biedrības PROGRESĪVIE biedrs

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

TTIP – iespēja vai klupšanas akmens?

taimskvers
Vai atceraties protestus pret ACTA? Eiropas Savienība un citas valstis bija vienojušās par šo nolīgumu, neiesaistot sarunās sabiedrību, Eiroparlamentu vai dalībvalstu parlamentus, un rezultātā bija tapis dokuments, kas ļoti daudziem Eiropas Savienības iedzīvotājiem šķita nepieņemams. Izcēlās skaļi protesti visā ES (pat pie mums!), jo ACTA bija pretrunā ar pilsoņu uzskatiem par autortiesībām. Eiropas Savienības pilsoņi negribēja autortiesību vārdā ierobežot ne bezmaksas programmatūras pieejamību, ne vārda brīvību un privātumu internetā, ne lētu zāļu ražošanu trešās pasaules valstīm. Šīs bažas beigās mudināja arī Eiroparlamentu to noraidīt, un tā mēs no ACTA pēdējā brīdī izsprukām.

Tomēr ES turpina tikpat slepenā veidā, neinteresējoties par pilsoņu viedokļiem, risināt sarunas par citiem starptautiskiem līgumiem – par CETA ar Kanādu, kā arī par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību TTIP jeb TAFTA ar ASV. Līgums ar Kanādu jau ir gatavs, bet tas nevar stāties spēkā, kamēr Eiropadome un Eiropas Parlaments to nav apstiprinājuši. Par TTIP vēl notiek sarunas, un tās ir slepenas; arī sarunas par CETA bija slepenas – tāpat kā sarunas par ACTA.

Tajā brīdī, kad ACTA tika noraidīts, sarunas par CETA vēl nebija beigušās, un arī šajā līgumā bija plānots iekļaut tos pašus autortiesību noteikumus, kuri bija izraisījuši iedzīvotāju pretestību pret ACTA. Pateicoties protestiem, šos strīdīgos punktus izņēma arī no CETA. Iemesls priekam? Vai varam svinēt demokrātijas uzvaru pret slepenībā līgumos iekļautiem murgainiem pantiem? Jāsaka, ka diemžēl ACTA-veidīgā nodaļa par autortiesībām nebija vienīgā cūcība, ko sarunu virzītāji gribēja ierakstīt jaunajā līgumā. Salīdzinājumā ar citām – gala versijā iekļautām cūcībām, tā pat bija tikai tāda nenozīmīga blakuscūcība.

Ieguldījumu aisardzība

Galveno cūcību sauc par ieguldījumu aizsardzību. No visiem šāda veida līgumiem, ko ES vai Kanāda ir noslēgušas ar citām valstīm, neviena nenodrošina ārvalstu investoriem tik plašas tiesības kā CETA. Saskaņā ar to, ja investors uzskata, ka valsts rīcība samazina viņa gaidāmo peļņu, – viņš var valsti par to iesūdzēt tiesā. Turklāt šī tiesa ir īpaša arbitrāžas tiesa, kuras lēmumus nebūs iespējams pārsūdzēt.

Spriežot pēc līdzīgiem pantiem citos tirdzniecības līgumos (līdz šim vistrakākais šajā ziņā bija Ziemeļamerikas tirdzniecības līgums NAFTA starp Kanādu, ASV un Meksiku), varam apmēram iztēloties, kādas sekas būs jaunajai kārtībai. Pieņemsim, ka kāda valsts vēlas ieviest jaunus noteikumus kādā biznesa nozarē. Ja tā rezultātā mazinātos peļņa kādam ārvalstu investoram, viņš varētu valsti iesūdzēt tiesā – un, ja viņš uzvarēs, valstij nāksies maksāt viņam kompensāciju. Valstis, protams, to apzināsies, un tāpēc daudzos gadījumos vispār neriskēs ieviest kādus jaunus noteikumus, kuri varētu nelabvēlīgi ietekmēt kāda investora peļņu.

Vai tā būtu vēlama situācija? Investori, bez šaubām, patiešām priecātos par to. Tomēr nav teikts, ka tas nāktu par labu sabiedrībai kopumā. Bieži vien stingrāki likumi ir vajadzīgi, lai aizsargātu, piemēram, mūsu veselību vai vidi. Noteikumi par darba drošību aizsargā darbiniekus, aizliegumi ķīmiskai rūpniecībai laist upēs pārāk piesārņotu ūdeni aizsargā vidi, savukārt prasībai, ka uz cigarešu paciņām jābūt uzrakstam “Smēķēšana ir kaitīga veselībai” vai tamlīdzīgi, ir mērķis mazināt cigarešu pievilcīgumu un tādējādi uzlabot iedzīvotāju veselību. Toties, ja nebūtu šo noteikumu, – visticamāk, kāds varētu pelnīt vairāk. Galu galā, nodrošināt drošus darba apstākļus var būt laikietilpīgi un dārgi, arī ūdens attīrīšanas iekārtas ir dārgs prieks, bet tabakas ražotāji nopelna jo vairāk, jo lielāks ir smēķētāju skaits.

Varbūt kādam šķiet, ka šīs bažas ir pārspīlētas un nepamatotas, bet diemžēl tās balstās uz daudzu valstu pieredzi ar dažādiem ieguldījumu aizsardzības līgumiem. Piemēram, Vāciju iesūdzēja tiesā uzņēmums Vattenfall no Zviedrijas. Tam daļēji piederēja divas vecas atomelektrostacijas, kuras Vācijas valdība nolēma atslēgt pēc Fukušimas avārijas, jo tās bija diezgan šaubīgā stāvoklī. Savukārt ASV kompānija Lone Pine Resources, balstoties uz NAFTA, pieprasa 250 miljonu dolāru kompensāciju no Kanādas par to, ka Kebekas province bija aizliegusi iegūt dabasgāzi, izmantojot tā saukto fracking (uzskatot to par videi pārāk riskantu metodi). Kopumā šī līguma dēļ Kanādai jau ir nācies maksāt 170 miljonus dolāru (un vēl notiek prāvas par kompensācijām vairāku miljardu apmērā). Bet cigarešu ražotājs Philipp Morris iesūdzēja tiesā Austrāliju, balstoties uz līgumu par ieguldījumu aizsardzību, kuru tā bija noslēgusi ar Hongkongu, jo Austrālijā jauns likums paredzēja, ka turpmāk cigarešu paciņām jābūt vienādā izskatā neatkarīgi no ražotāja.

Protams, šādi likumi mēdz mazināt peļņu lieliem uzņēmumiem, bet vides aizsardzība un iedzīvotāju veselība tomēr ir svarīgāki par investoru īstermiņa peļņu. Turklāt pilsoņiem ir tiesības demokrātiskā veidā pieņemt tādus noteikumus, kādi viņiem patīk. Ja parlaments drīkst izstrādāt tikai tādus likumus, kādus vēlas lielais bizness, tad jau parlamentam un vēlēšanām vispār zūd jēga. Investīciju aizsardzībai būs sekas daudzās jomās, kur sabiedrība demokrātiskā lēmumu pieņemšanas ceļā nonāk pie secinājuma, ka ir jāierobežo lielā biznesa tiesības, lai aizsargātu iedzīvotājus vai vidi.

Arī TTIP, visticamāk, būs iekļauta ieguldījumu aizsardzība.

Lobiju ietekme

TTIP, atšķirībā no CETA, vēl ir slepens. Kad tas tiks publicēts, tā jau būs galējā versija – un Eiroparlaments varēs tikai balsot par vai pret, bet nevarēs vairs veikt nekādas izmaiņas. Turklāt Eiroparlamenta deputātiem būs samērā ātri jāiepazīstas ar ļoti apjomīgu dokumentu (piemēram, CETA sastāv no aptuveni 1500 lappusēm), jo arī viņi lielākoties nepiedalās sarunās un par līguma saturu zina tikpat maz, cik pārējie pilsoņi.

Cik noprotams, visādi lobiju pārstāvji gan tiek aicināti pie sarunu galdiem un drīkst dot “padomus”. Demokrātiskās valstīs parasti sabiedrībai un parlamentam ir iespēja publiski apspriest vērienīgus likumprojektus. Kritika un ierosinājumi no opozīcijas un no nevalstiskām organizācijām ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa. Diemžēl diskutēt par kaut ko, kas ir pilnīgi slepens, ir pagrūti.

Parastais Eiropas Savienības pilsonis (un arī parastais Eiroparlamenta deputāts) savos spriedumos par TTIP var balstīties tikai uz vairāk vai mazāk pamatotu zīlēšanu par tā precīzo saturu. CETA mēdz uzskatīt par paraugu, pēc kā cenšas veidot arī TTIP.

Viens no CETA un TTIP mērķiem ir arī izveidot vienādus standartus gandrīz visās tirdzniecības jomās, jo tas mazinātu nevajadzīgu birokrātiju, kuru izraisa standarti, kas ir it kā atšķirīgi, bet panāk vienu un to pašu efektu. Tikai problēma ir tā, ka dažās jomās standarti atšķiras kvalitatīvi. Piemēram, Eiropas Savienības noteikumi attiecībā un jaunām ķīmiskām vielām ir daudz stingrāki nekā ASV likumi. Lai šeit varētu kādu jaunu vielu sākt tirgot, vispirms ir dažādās pārbaudēs jāpārliecinās par tās nekaitīgumu. Toties ASV pieeja ir drīzāk tāda, ka viss ir atļauts, – bet, ja kaut kas izrādās kaitīgs, patērētājs drīkst iesūdzēt tiesā ražotāju, pierādot preces kaitīgumu.

Ķīmiskās rūpniecības lobijs cenšas panākt, lai ES un ASV savstarpēji atzītu visas otrās puses atļautās vielas. Sarunu virzītāji konsultējas ar lobijiem, lai radītu pēc iespējas labākos noteikumus biznesam, un lobiji to, protams, ļoti aktīvi izmanto un droši vien uztver ar sajūsmu. TTIP atbalstītāji mēdz apgalvot, ka nav jau teikts, ka vienošanās par standartiem novedīs pie zemākiem standartiem. Šajā līgumā jau varot arī ierakstīt jaunus standartus, kas būtu vēl augstāki par esošajiem, lai lielākā tirgū vēl efektīvāk aizsargātu patērētāju tiesības. Bet dīvainā kārtā ar nevalstiskām organizācijām, kas aizstāv patērētāju tiesības, nekādas dižas konsultācijas nenotiek.

Savukārt finanšu jomā stingrāki likumi šobrīd ir ASV. Eiropas Savienības finanšu sektora lobijs, visticamāk, cenšas panākt ASV finanšu tirgus liberalizāciju. CETA līgumā tas ir izdevies attiecībā uz Kanādu. Vai Eiropas interesēs ir atkal deregulēt ASV finanšu sektoru, lai tas tur nekontrolēti „burbuļotu” tāpat kā pirms krīzes? Mums vajadzētu pašiem beidzot sakārtot savu likumdošanu šajā jomā, nevis aizstāvēt pašmāju finanšu mafijas intereses arī okeāna otrā pusē.

TTIP, visticamāk, saturēs arī noteikumus par “normatīvo sadarbību” starp ASV un ES. Arī CETA tādi ir. Tas nozīmē, ka ES un Kanāda (vai attiecīgi ES un ASV) apspriedīs un saskaņos savā starpā visus jaunos likumprojektus, kas attiecas uz tirdzniecību, vēl pirms šos projektus iztirzā parlamentā. Turklāt var noprast, ka ir doma šajā posmā arī īpaši uzklausīt lobiju pārstāvjus, lai nodrošinātu biznesam pēc iespējas labvēlīgākus likumus. Arī šeit tirdzniecības līgumi apies demokrātiju. Likumus vairs nerakstīs mūsu parlamenti, bet kāda Normatīvās sadarbības padome kopā ar lobijiem, un parlamentiem tikai atliks piekrist vai, ja pietiek dūšas, noraidīt.

Latvijas viedoklis

Citās ES valstīs jau notiek protesti pret CETA un TTIP. Francijas parlaments ir izteicis bažas sakarā ar CETA iekļauto ieguldījumu aizsardzību un pieprasījis, lai par šo līgumu lemj ne tikai ES institūcijas, bet arī pašas dalībvalstis. Arī Nīderlandes parlaments nevēlas redzēt ieguldījumu aizsardzību nevienā no abiem līgumiem. Pat komisijas prezidents Junkers attiecībā uz TTIP pret to ir izteicies kritiski.

Savukārt 14 ministri no dažādām ES dalībvalstīm, tostarp arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, ir parakstījuši vēstuli Junkeram, kurā viņi lūdz pieturēties pie ieceres iekļaut TTIP arī ieguldījumu aizsardzību, kura padarīs jebkādus regulējošus likumus par pārāk riskantiem, lai tos kāds parlaments uzdrošinātos pieņemt…

Insa Krēmere, biedrības PROGRESĪVIE valdes locekle

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Zviedrijai nav jāuztraucas, Baltijai gan…

Aizvadītajā gadā drošības situācija Eiropā kļuva par aktuālāko jautājumu ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Mūsu drošība lielā mērā ir atkarīga no mūsu kaimiņu un sabiedroto politiskajiem lēmumiem un militārajām spējām. Tādēļ vērts noklausīties pirmo PROGRESĪVĀS STUDIJAS raidījumu par to, kā drošības situāciju reģionā vērtē Zviedrijā.

Vai arī Zviedrijā drošība ir kļuvusi par galveno politisko aktualitāti? Kā Zviedrijā vērtē publiskus Krievijas pārstāvju izteikumus, ka “Jums te Zviedrijā nevajag uztraukties, bet Baltijai gan…”? Vai sociāldemokrātu nākšana pie varas mainīs Zviedrijas politiku drošības jautājumos?

Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes raidījumā sniegs eksperts Zviedrijas politikā Didzis Melbiksis un biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis Ervins Labanovskis. Raidījumu vada Mārtiņš Kossovičs.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.