Ansis Dobelis: Latvijā izdzīvo stiprākais!

Foto:Jānis Džerijs Šterns
Foto:Jānis Džerijs Šterns

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad cīņā par brīvību un demokrātiju solidāri stāvējām plecu pie pleca, uzvaras gājienu ir piedzīvojis individuālisms. Devīzi „izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji. Rezultātā šis princips jūtams gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā.

Labs piemērs tam ir Latvijas nodokļu politika. Lai gan veiksmīgās demokrātiskās valstīs nodokļu politikas pamatā ir likta solidaritāte, pie mums ir gluži pretēji. Kamēr darba ņēmējs ar zemiem vai vidējiem ienākumiem no savas algas nodokļos spiests samaksāt vairāk nekā 40%, lielo ienākumu guvēji, kuriem apstākļi bieži ļauj variēt ar ienākumu gūšanas formu, no saviem ienākumiem nodokļos var maksāt vien 10%. Turklāt tiek uzskatīts, ka no šiem cilvēkiem lielākus nodokļus prasīt nedrīkst – viņi ir daudz strādājuši, riskējuši, ieguldījuši laiku un naudu, lai kļūtu bagāti. Bet vai ugunsdzēsējs un policists neriskē? Vai skolotāji un medmāsas, strādājot vairākas slodzes, neiegulda savu potenciāli brīvo laiku? Jā, stiprie un veiksmīgie tak neizvēlēsies tādas profesijas! Paši vainīgi, ka kļuva par sociālajiem darbiniekiem, sētniekiem, robežsargiem.

Ne vien nodokļos, bet arī valsts sniegtajos pakalpojumos mēs jūtam devīzi „izdzīvos stiprākais”. Piemēram, ja esi no savas darba algas godīgi maksājis nodokļus, tas vēl nenozīmē, ka savlaicīgi varēsi tikt pie ārsta. Lai tiktu pie speciālista valsts slimnīcā, rindā var nākties gaidīt mēnešiem ilgi. Un bez rindas tajā pašā valsts slimnīcā pie valsts algota speciālista tiks tie, kuri varējuši atļauties nopirkt papildus veselības apdrošināšanu. Līdzīgi principi ir ielikti arī mūsu izglītības sistēmā, ģimeņu atbalsta politikā un pat dažādu sabiedrības grupu komunikācijā ar valsti.

Rezultātā esam uzcēluši valsti, kurā viena trešdaļa sabiedrības dzīvo nabadzībā vai tuvu tai, sociālās nevienlīdzības līmenī esam starp Eiropas valstu „pirmrindniekiem”, bet masveidīga emigrācija ir labs veids, kā risināt bezdarba problēmas… Toties neliela sabiedrības daļa, tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi.

Tomēr viss nav tik drūmi. Neskatoties uz plašo individuālisma slavināšanu, sabiedrībā arvien vairāk vērojamas dažādas solidaritātes izpausmes. Īpaši tas jūtams situācijās, kad visi kopā saskaramies ar pārbaudījumiem vai traģēdijām. Piemēram, pēc „Maxima” veikala sabrukšanas liela sabiedrības daļa iesaistījās palīdzības sniegšanā un ziedojumu vākšanā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Arvien vairāk cilvēki līdzdarbojas dažādās labdarības kampaņās un atsaucas aicinājumiem ziedot līdzcilvēkiem, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, dārgi medikamenti, sociālā aprūpe vai vienkārši atbalsts, lai izrautos no krīzes situācijas dzīvē. Arī mākslinieki un mūziķi biežāk rīko dažādas oriģinālas labdarības akcijas, bet ziedojumu kastītes pie veikalu kasēm jau kļuvušas pašsaprotamas.

Tas parāda, ka solidaritātes princips joprojām sabiedrībā ir dzīvs. Brīžiem pat šķiet, ka tā iegūst jaunu elpu. Katrā ziņā, sabiedrība solidaritātē ir platu soli priekšā valstij! Diemžēl politiķi to neizmanto, lai mainītu līdzšinējo praksi. Gluži pretēji… Šķiet, ka par pieņemamām ir kļuvušas situācijas, kad cilvēks krīzes brīdī vēršas pie valsts vai pašvaldības pēc palīdzības, bet saņem atteikumu kopā ar ieteikumu pēc palīdzības vērsties pie labdarības organizācijām. Organizācijas, kas administrē ziedojumu vākšanu, faktiski ir kļuvušas par valsts funkciju pildītājām. Un labējiem politiķiem šāda situācija ir ērta un pieņemama. Galu galā, arī izmaksas var šķist lētākas, jo vienmēr būs daļa cilvēku, kas palīdzību lūgt neuzdrīkstēsies.

Tomēr ilgtermiņā tas nav ne lēti, ne izdevīgi. Ja valstiskajos mehānismos (nodokļu politikā, sociālās palīdzības sistēmā, veselības aprūpē utt.) solidaritātes princips izpaužas vāji vai nav vispār un kā alternatīva tiek piedāvāta ziedojumu lūgšana, – daudziem, kuriem palīdzība tiešām nepieciešama, tas var likt justies pazemojoši. Nonākot grūtībās, cilvēks tiek nostādīts lūdzēja lomā, liekot tam justies kā neveiksminiekam un nastai saviem līdzcilvēkiem. Tas ne vien daļu cilvēku attur no palīdzības lūgšanas, bet plašā sabiedrības daļā rada apziņu par sociālo nedrošību.

Esmu pārliecināts, ka ir pienācis laiks solidaritāti iestrādāt valsts mehānismos un izbeigt pazemot cilvēkus. Ja absolūts vairākums ES valstu ir varējušas ieviest progresīvu nodokļu sistēmu, nenostādīt šauras sabiedrības grupas priviliģētā stāvoklī, ieviest funkcionējošu sociālās drošības sistēmu, – nav iemeslu, lai arī mēs to nevarētu. Nepieciešama tikai politiskā griba un sabiedrības pieprasījums. Cilvēkam, kurš maksā nodokļus, ir jājūtas drošam, ka neatkarīgi no tā, kādu profesiju izvēlējies, krīzes situācijā viņš saņems nepieciešamo palīdzību bez lūgšanas. Ziedojumi būtu jāvāc to cilvēku labā, kas cietuši karā, dabas katastrofās vai cieš badu trešajās pasaules valstīs, nevis ikdienišķām vajadzībām – kā medikamentiem, skolas precēm, pajumtei mūsu līdzcilvēkiem… Mēs taču dzīvojam valstī, kas pretendē tūdaļ iestāties OECD?!

Politiķi bieži pat neapzinās, cik būtiska ir sociālā drošība cilvēkiem, kuri lemj – emigrēt no Latvijas vai palikt šeit. Tā ir vitāli būtiska sabiedrības kopējam veselības līmenim, darbaspēka kvalitātei, – un būtisks priekšnosacījums, lai uzlabotos valsts demogrāfiskā situācija. Un bez solidaritātes principiem valsts politikā sociālo drošību radīt nespēsim.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

KINO: KURŠ KURU GLĀBJ?

Leslijas Frankes un Herdolora Lorenca filma • DE 2015
Pirmizrāde 2015. gada 11. februārī

Jau piecus gadus mēs glābjam bankas un valstis. Politiķi rada arvien jaunākus glābšanas fondus, kamēr daudzi cilvēki Eiropā atkal ir spiesti strādāt par bada algām. Samazinām sociālās garantijas, pārdodam valsts īpašumu. Glābjam, bet glābiņa nav.

Lielām bankām finanšu krīze ir galvenokārt biznesa modelis. Un mūžīgi „bažīgie“ un „vīlušies“ finanšu tirgi šķiet esam īpatnēja būtne, kura nemitīgi jāapčubina.

Kurš nu izglābj kuru? Bagātie – nabagos? Troika jeb starptautiskie aizdevēji – valstis? Politiķi – eiro? Glābšanas fondi – Eiropu? Vai arī nodokļu maksātāji – bankas?

Pēc dokumentālajām filmām WATER MAKES MONEY un BAHN UNTER DEM HAMMER Leslijas Frankes un Herdolora Lorenca filma aplūko no apakšas problēmas, kas attiecas uz mums visiem. Eksperti un cietušie Grieķijā, Spānijā, Īrijā, ASV, Vācijā un Islandē stāsta par krīzēm, cēloņiem un iespējamām alternatīvām. Tēma, kas līdzšinējās diskusijās daudziem ir bijusi nesaprotama, beidzot kļūst aptverama visā savā nozīmīgumā. KURŠ IZGLĀBJ KO? ir filma, ko mums vajag tieši tagad. „Leslijas Frankes un Herdolora Lorenca filmas ne tikai izglīto — tās attīsta demokrātisku spēku!“ NEUE RHEIN ZEITUNG

Trešdien, 11. februārī
19:00

Kaņepes Kultūras Centrā
Skolas ielā 15

Ieeja bez maksas
Filma angļu valodā (bez subtitriem)

garaisflajers

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.