Nodokļu tamborētāji

tamboretaji

Katru rudeni valdošās koalīcijas politiķi ir jau aizmirsuši to, ko paši solīja pavasarī. Solījumos mēs dzirdam par nodokļu sloga mazināšanu darbaspēkam, par sociālās nevienlīdzības mazināšanu un par uzņēmējdarbībai draudzīgas vides radīšanu. Bet rudenī galvenā problēma jau ir tā, kā mehāniski papildināt valsts budžetu un īstermiņā ērti palielināt nodokļu ieņēmumus…

Tad nu teju katrs uzskata par savu goda lietu piedāvāt pēc iespējas oriģinālākus risinājumus, kā to paveikt. Tā mēs esam tikuši pie tādiem interesantiem nodokļu hibrīdiem kā “solidaritātes nodoklis” un “diferencētais neapliekamais minimums”. Nemaz nerunājot par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām pat tad, ja nestrādā un neko nenopelni, un mikrouzņēmuma nodokļa režīmu, kuru godīgam mikrouzņēmējam teju nav pa spēkam samaksāt…

Tā ir jau gadu gadiem “pārbaudīta metode”, ka visvieglāk nodokļus paņemt no vienkāršā darba ņēmēja un mazā uzņēmēja. Viņam nav grāmatvežu un juristu armijas, kas palīdzēs sashēmot tā, lai no neskaitāmajiem nodokļiem izspruktu. Daļa aizvērsies un emigrēs, bet pārējie samaksās!

Kā no nātrēm politiķi izvairās samērīgus nodokļus piemērot tiem, kuri savus ienākumus gūst no kapitāla pieauguma un dažādām spekulācijām vai miljonus nopelna dividendēs. Ja no darba algas, ko saņem strādnieks, kopējais nodokļu slogs var pārsniegt 40%, tad par ienākumiem no kapitāla pieauguma, pat ja tie ir miljoni, no tevis paņems vien 10%. Tāda sajūta, ka strādāt algotu darbu un saņemt darba algu ir kaut kas sodāms, bet ienākumu gūšana no, piemēram, tirgošanās ar nekustamajiem īpašumiem – godājams un no nodokļiem sargājams arods.

Nevienam nav noslēpums, ka daudzi, kuriem to ļauj resursi un iespējas, savus ienākumus noformē kā dividendes, kaut gan patiesībā viņiem būtu jāsaņem darba alga. Skolotājs, lielveikala kasieris un apkopējs nevar atļauties šādu greznību – un tādēļ maksā nodokļus “pēc pilnas programmas”. Piemērojot dažādas nodokļu likmes dažādām ienākumu formām, valsts ir radījusi legālu veidu, kā tiem, kuri var atļauties veiklus konsultantus, maksāt minimālus nodokļus.

Bail pat iedomāties, kāda būs mūsu nodokļu sistēma vēl pēc pieciem gadiem, ja, slēpjoties aiz nevienlīdzības samazināšanas lozungiem un sociālās drošības vajadzībām, labējā koalīcija turpinās izdomāt jaunus nodokļu hibrīdus. Varbūt VID pat nāksies dubultot darbinieku skaitu, lai izsekotu un noķertu tos, kuri apjukuši nodokļu labirintos.

Ko vajadzētu darīt citādi? Ieviest vienkāršu, progresīvu nodokļu sistēmu. Ar tās palīdzību iespējams gan risināt sociālās nevienlīdzības problēmu, gan atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kam nepieciešams laiks, lai atspertos un attīstītos, gan nodrošināt nepieciešamos ieņēmumus valsts budžetā. Bet sistēmai jābūt visaptverošai – tai jāattiecas vienādi uz visām ienākumu formām, tā jāiemēro gan fiziskām personām, gan juridiskām personām.

Fiziskām personām ir jāpiemēro vienādas nodokļu likmes visiem ienākumu veidiem. Tas nozīmē – ja Tavi ienākumi ir nelieli, tad Tev ienākumu nodoklis ir pāris procenti vai netiek piemērots vispār, neatkarīgi no tā, vai ienākumus gūsti no darba algas, dividendēm, kapitāla pieauguma vai citā formā. Un, jo Tev ienākumi lielāki, jo ienākumu augstākai daļai pieaug ienākumu nodokļu likme. Piemēram, Taviem ienākumiem līdz 300 eiro mēnesī tiek piemērots 0%, bet par katru nākamo eiro 10%, bet par katru nopelnīto eiro, kas ir virs 1000, tiktu piemēroti 15% utt. Un pats būtiskākais – visu veidu ienākumi tiek aplikti ar vienādu likmi. Tas nodrošinās to, ka nebūs kārdinājuma savus ienākumus no darba algas pārformēt par dividendēm, lai samazinātu IIN likmi.

Līdzīgs princips būtu jāpiemēro arī juridiskajām personām jeb uzņēmumiem. Kamēr uzņēmums mazs un tam ir neliels apgrozījums, maz darbinieku – nodokļu likmes ir mazas. Tiem uzņēmumiem, kuri aug un pārsniedz noteiktu slieksni, nodokļu slogs var sākt pakāpeniski pieaugt.

Visaptveroša progresīvā nodokļu sistēma atrisinātu arī šobrīd sasāpējušo mikrouzņēmumu problēmu, jo, kamēr Tavs uzņēmums būtu mazs un algas nesniegtos vairākos tūkstošos, gan uzņēmuma, gan darba ņēmēju nodokļu slogs būtu samērīgs. Un, augot uzņēmumam un tā darbinieku algām, augtu arī nodokļu slogs.

Tas mums beidzot ļautu par 180 grādiem mainīt Latvijā pastāvošo sistēmu, kurā, saņemot darba algu 500 eiro apmērā, nodokļos tiek samaksāti 40%, bet, nopelnot gadā 10 000 000 eiro, valsts no Tevis neiekasēs vairāk kā 10%.

Tā ir iespēja nodokļu sistēmu padarīt vienkāršu, ērtu un saprotamu. Automātiski zustu nepieciešamība pēc solidaritātes nodokļiem, diferencēta neapliekamā minimuma un citiem mūsu nodokļu tamborētāju meistardarbiem.

Protams, daudziem uzreiz nāk prātā mītiskais “arguments”, ka progresīva nodokļu sistēma no Latvijas aizbiedēs investorus un to nelielo mūsu bagātnieku slānīti… Tad man ir tikai viens pretjautājums: kādēļ pie mums masveidā nepārceļas zviedri, somi un norvēģi, kurus jau gadiem “izputina” un “žmiedz” briesmīgie progresīvie nodokļi?

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Ko darīt ar patvēruma meklētājiem?

jautajums

Mūsdienās šis jautājums nodarbina katru valsti, kurā nonākušajiem cilvēkam ir tādas pašsaprotamas vajadzības kā drošība un iespēja nopelnīt kaut iztikas minimumu, – sākot ar ukraiņiem Polijā un poļiem Lielbritānijā, beidzot ar milzīgajām bēgļu nometnēm Turcijā un Grieķijā. Tas, kā problēmas tiek risinātas līdz šim, ne tuvu neliecina, ka tālākā nākotnē kaut kas varētu uzlaboties.

Visiem skaidrs, ka, lai atrisinātu problēmu, ir jānovērš tās cēlonis. Ja atskatāmies uz to, kā tas ir ticis darīts līdz šim, piemēram, Arābu zemēs – tur cilvēki jau gadiem meklē patvērumu no kara izpostītajām pilsētām, taču mēs tikai turpinām uzlidojumus. Pat vēl vairāk, ļaujam uzlidojumus veikt Krievijai, kas ir ļoti ieinteresēta, lai EU problēmas šķeltu savienību. Kaut ko apkarot ar ieročiem, manuprāt, ir ļoti dārgi, tuvredzīgi un neefektīgi, jo ilgtermiņā tas nes līdzi ne mazums civilo upuru – un konflikta patiesajiem labuma guvējiem tiek iedots papildus iemesls naida kurināšanai.

Kas, manuprāt, spētu iznīcināt ne tikai teroristus, bet arī pašu terorismu saknē, ir kritiski domājoši cilvēki ar izpratni par vērtībām, kas vērstas uz ilgstspējību. Ja to izdodas saprast, tad šermuļi iet caur kauliem iedomājoties, cik daudz skolu varētu atvērt un cik daudz ģimeņu varētu atbalstīt ar kādu rūpalu, apkopojot tos resursus, kas iztērēti lādiņiem, ieročiem, munīcijai, armijas uzturēšanai, aviācijas bāzes uzturēšanai utt. Turpat klāt ir jāskaita arī tā izmaksas, kas ir sagrauts un iznīcināts…

Ko ANO un ES varētu darīt lietas labā, būtu nosūtīt nevis karavīru armiju, bet gan skolotāju armiju. Būvētu nevis militāras bāzes, bet gan skolas, slimnīcas, maizes ceptuves, kādu pārstrādes rūpnīcu utt., un ar NATO spēku palīdzību nodrošinātu to apsardzi un drošību cilvēkiem, kas tur darbojas. Katrs biškopis zina, ka tās bites, kuras ir aizņemtas ar darbu, mazāk kož un mazāk domā par bēgšanas (spietošanas) gaitām.

Šķiet, ka tuvredzīgi rīkojamies arī ar patvēruma meklētāju plūsmām, liekot viņiem dzīvot nometnēs, kuru uzturēšanai tiek tērēti milzīgi nodokļu maksātāju resursi. Rezultātā cilvēks pieradis visu saņemt uz paplātes bez mazākā priekštata, kā tas rodas un cik daudz darba ieguldīts, lai to sagādātu. Vēl skarbāk, tā vietā, lai šie cilvēki nestu sabiedrībai pievienoto vērtību, viņi ir spiesti gadiem ilgi, veselām paaudzēm nestrādāt. Paši pieslēdzam viņus pie pabalsta lūdzēja domāšanas veida, kurā dominējošā kļūst pārliecība, ka “man pienākas cilvēciskais minimums”, nevis vēlme dzīvē mērķēt augstāk.

Lai arī nacionālistu rindās “welcomisms” ir lamu vārds un arī man personīgi tuvāko kaimiņa māju gribas redzēt vismaz kilometra attālumā, loģiskāk liekas bēgļu nometnēs cilvēkus turēt labi ja pāris mēnešus, lai identificētu cilvēku un maksimāli ātri viņu nosūtītu uz patvēruma zemi. Tikai no mūsu tolerances un izpratnes par dažādo būs atkarīgs, vai viņi veidos savus geto rajonus un komūnas, vai integrēsies mūsu valodas un kultūras telpā. Tiem, kas uztraucas par Eiropas pazudināšanu, iesaku vēlreiz ieskatīties mūsu demogrāfiskajos rādītājos un saprast, ka mēs jau izmirstam un uz 500 miljonu ES iedzīvotāju fona bēgļu plūsmas neizklausās pēc draudiem, ar kuriem mēs netiktu galā.

Neskatoties uz visiem raidījuma “Degpunktā” cienīgajiem materiāliem internetā un teroraktiem Beļģijā, Francijā, Turcijā, un citiem baiļu sēšanas mašinērijas upuriem, tie būs tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, ko piedzīvos mūsu bērni, ja turpināsim atļauties domāt, ka visi šie cilvēku miljoni nav mūsu problēma, vai naivi cerēt, ka dzīvošana bēgļu nometnēs gadiem ilgi nesarežģīs integrēšanos.

Mūsu interesēs ir, lai viņi būtu izglītoti, jo tikai šādi cilvēki dos pievienoto vērtību sabiedrībai. Mūsu interesēs ir, lai viņi būtu pašpietiekami, tāpēc mazākais, ko viņiem varam dot, ir atļauja strādāt. Mūsu interesēs ir, lai viņi integrētos mūsu kultūras telpā, jo tā ir viena lieliska iespēja aizlapīt caurumu mūsu demogrāfiskajos skaitļos.

Ļoti pārsteidz cilvēku neiecietība pret tiem, kas devušies drošākas, kā arī labākas dzīves meklējumos, īpaši valstīs, kur ir skaidri zināms, ka ar patreizējo situāciju visiem šodienas nodokļu maksātājiem pensijas noteikti nepietiks. Kur lauku reģionos masveidā veras ciet skolas, veikali, kafejnīcas un frizētavas, jo nav cilvēku, kas tur pirktu preci vai pakalpojumus. Kur uzņēmēji sūdzas, ka nav, kas pie viņiem strādā, un aiz izmisuma organizē transportu un dzīves vietu viesstrādniekiem.

Visneizprotamākie ir tajā pašā laikā sastopamie izteikumi no politiskās elites – par savu valsti kā par pēdējo vietu, kur gribētos dzīvot… Daudzi arī uzskata, ka integrēt bēgļus tāpat nebūtu iespējams atšķirīgās mentalitātes un rakstura īpašību dēļ. Piekrītu tam, ka cilvēki ir dažādi. Kādi ir impulsīvāki, kādi ir ietiepīgāki, kādi ir stūrgalvīgāki, bet neuzskatu, ka šīs ir īpašības, kas spēj paredzēt darbošanās potenciālu sabiedrības labā. Manuprāt, tas jau atkal ir tāpat, kā ar bitēm: niknās mazāk ienesīs medu, bet toties ir vismazāk problēmu ar šo saimju izdzīvošanu. Miermīlīgās bites savukārt mēdz būt čaklākās medus nesējas, bet visvienaldzīgāk izturas pret kodēm, bitenieku un citiem parazītiem, kas apdraud saimes eksistenci. Ar to gribu teikt, ka nav sliktu īpašību, ir slikta izglītība vai slikti apstākļi pašizpausmei.

Guntis Laurins, biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Piena nozare – kā glābt?

milk
Slīcēja glābšana vien slīcēja rokās, un slīcēja lomā šoreiz nonākuši Latvijas piena nozare. Ūdens smeļas mutē lauksaimniekiem no:
– nevienlīdzīgā atbalsta lauksaimniekiem starp ES dalībvalstīm;
– Krievijas embargo, kas samazināja piena cenas par 26 %;
– piena ražošanas kvotu atcelšanas, kā rezultāts bija piena cenas kritums pasaules tirgos;
– brīdī, kad daudzi cerēja uz eksporta iespējām, Ķīna sāka patērēt mazāk piena.

Tad Lauksaimnieku apvienības valdes priekšsēdētāja nāk klajā ar brīdinājumu, ka jau vasarā piena cena varētu būt vien 12 centi par litru, kas ir uz pusi mazāk par to cenu, kas varētu ļaut zemniekam atmaksāt attīstībai ņemtos kredītus un izdzīvot.

Lielai daļai piena ražotāju tā būs pēdējā sezona.

Var jau meklēt vainīgos starp
– zemniekiem, kuri nestrādā pietiekami automatizēti vai ar govju šķirnēm, kam ir gigantiski izslaukumi, bet piens garšo pēc ūdens;
– piena pārstrādātājiem, kuri slēdz zemniekam neizdevīgus līgumus;
– tirgotājiem, kuri uzspiež neizdevīgus nosacījumus un piesavinās neadekvāti lielu peļņu;
– piena ražotāju kooperatīviem, kuri piekopj gausu attīstību,
bet tas esošo situāciju piena nozarē neuzlabos.

Nelielu glābšanas riņķi mums pagājušogad pameta Eiropas Komisija – 8,5 miljonu eiro apmērā, bet, to sadalot pa gabaliņiem un piešķirot katram zemniekam pa strēmelītei, nekāda peldēšana virs ūdens nesanāk. Lai nebūtu plinti jāmet krūmos, būs jāmācās peldēt, jo jauni glābšanas riņķi no valdības vai ES pie apvāršņa nav pat noģiedami.

Pirmais, ko varam visi kopā darīt, ir beidzot čaklāk pirkt vietējo produkciju, jo SKDS dati no edruva.lv liecina, ka vien 7% reāli iegādājušies tikai Latvijā ražotu pārtiku. Ja kāds vēl nezina, kā tos atšķirt, – lūk, uz iepakojuma meklējiet sekojošus zīmolus:

13059329_1119560361398811_541211593_n

Pašvaldības varētu biežāk organizēt vietējos tirdziņus. Arī nesen veiktās izmaiņas Pārtikas aprites likumā uzlabo situāciju, paredzot, ka mājražotāju izaudzētos zaļumus drīkstēs tirgot lielveikali. Re, kā mājražotājiem Dobelē tas izdevies: lsm.lv. Arī Salacgrīvas veikala īpašnieks, atvēlot stūrīti tikai vietējai produkcijai, iedvesmo: lsm.lv. Cerēsim, ka eksperiments būs veiksmīgs un šo praksi varēs pārņemt arī citas pašvaldības.

Visnopietnāk ražotāju vietā es apsvērtu iespēju savai saražotajai produkcijai pielikt pievienoto vērtību, jo saražotais piens, upenes vai burkāns maksā centus, bet, ja no tā var dabūt tikai pie jums iegūstamu saldējumu, dzērienu vai biezeni, no tā paša apjoma jūs iegūstat ciparu, kas varbūt ļaus ne tikai nodarbināt vēl kādu personu laukos, bet arī jūsu “sausais atlikums” varētu būt par kārtu lielāks.
Arī pārstrādes uzņēmumiem inovatīvu pārtikas produktu radīšana ir teju vienīgais cerību salmiņš, un tam kompetenču centros būs pieejami 65 miljoni eiro: innovation.lv

Taču tiem, kuriem neizdodas atrast savu nišu vai kuri jūtas gana lieli, lai nekrāmētos ar papildus produkcijas apstrādi, atliek vien sakost zobus un draudzīgāk kooperēties, lai vismaz piena pulveri varētu par konkurētspējīgu cenu pārdot intervencei.

Vēl viens zemnieka izķepurošanās virziens varētu būt Latvijas lauku labumu popularizēšana, kas labi sanāk celotājs.lv sadaļā “Lauku labumi”. Sevišķi cerīgs šis virziens sāk likties, aplūkojot independent.co.uk karti, kur attēloti tūristu bīstamākie ceļojuma galamērķi. Baltijas valstis tur izskatās visnotaļ draudzīgas tūristiem, tāpēc būtu grēks šo iespēju neizmantot.

graph4

Taču visvairāk ceru uz to, ka gan konvencionālā, gan integrētā lauksaimniecība Latvijā varētu pāriet uz bioloģiskām ražošanas metodēm, jo tas ir videi draudzīgāk. Turklāt “Rimi Latvija” kategoriju departamenta direktors lbla.lv stāsta, ka: “Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, pieprasījums bioloģiskajiem produktiem ir audzis par 18%, taču dažās no pārtikas grupām tas ir pat dubultojies – pieprasījums pēc dabai draudzīgi audzētiem augļiem un dārzeņiem ir audzis par 55%. Uz pusi ir pieaudzis arī bioloģiski audzētas sausās pārtikas – graudu, žāvējumu, garšvielu un citu preču pieprasījums. Vēl viena tendence, ko vērts atzīmēt – bio zīdaiņu pārtikas pieprasījums ir audzis par 163%.”

Protams, bioloģiskās produkcijas ražošana ir riskantāka, darbietilpīgāka un sarežģītāka lielākiem apjomiem, kā arī Latvijas iedzīvotāja pirktspēja nav tā labākā, bet jāsāk ar tiem, kuri var atļauties “balsot” ar saviem makiem un mainīt savu vērtību skalu attiecībā pret vidi un veselību. Pieprasījums bioloģiskās pārtikas tirgū varēs palielināties, ja patērētājs kļūs izglītotāks – un tur talkā nāk biologiski.lv kampaņas, kas aicina Latvijas iedzīvotājus, kuri vēl nelieto bioloģisko pārtiku, sākt ar to, ka savā ikdienas pārtikas grozā vismaz vienu produktu nomaina uz bioloģiski sertificētu, un darīt to regulāri. Atpazīt tos var pēc sekojoša marķējuma uz produkta:

otrs_megis

Arī nesenais balsojums Eiropas Parlamentā par glifosāta kā herbicīda izmantošanas pagarināšanu uz vēl tikai 7 gadiem (nevis 15, kā bija sākumā piedāvāts balsot) pierāda pieaugošo EP deputātu izpratni par vides aizsardzību. Latvijas pārstāvju balsojums gan bija pārsteigumiem pilns, it sevišķi kādreizējās Zaļās partijas biedres Ivetas Grigules balsojums:

13035503_1119560364732144_916879675_o

Ja jau saražot lētāk un efektīgāk objektīvu iemeslu dēļ mēs nevaram, jo esam maza valsts un mums nav pieejami tik lielas zemes platības lauksaimnieciskai darbībai, tad varbūt ir laiks izmantot Mārtiņa Rītiņa pamanīto iespēju slowfood.lv: “Pateicoties dažādu apstākļu sakritībai, Latvijai ir nenovērtēts potenciāls kļūt par dabīgu un tīru produktu ražošanas līderi pasaulē.”

Kā rāda dati no “The World of Organic Agriculture 2015”, jau šobrīd esam vieni no labākajiem ES bioloģiskās lauksaimniecības platības izmantošanā, un tie ir 10.6%.

13045402_1119560371398810_2049722990_n

Tātad ir vēl 90%, kur attīstīties, kas savukārt ir iespējams vien tad, ja arī ražotājam ir iespējas izglītoties, par ko šobrīd rūpējas llkc.lv – un atbalsts pārejas periodā un, sertificējot zemi par bioloģisko jau tagad, ar platībmaksājumiem no lauku atbalsta dienesta, ir lielāks. Pie tam, ja tiešās pirkšanas pārstāvji un Dabas dobes īpašnieks kā sarunājuši saka, ka bioloģiskās gaļas pieprasījums jau tagad ir lielāks nekā piedāvājums, tas gan arī tāpēc, ka nav pietiekams daudzums sertificētu kautuvju. Līdzīga situācija ir arī graudu un piena pārstrādē, kur zemā apjoma dēļ trūkst motivācijas sertificēt pārstrādi, bet, palielinoties bioloģiskās produkcijas pieprasījumam, situācija var krasi mainīties, un lielākos darba augļus noteikti plūks tie celmlauži, kas pirmie paspēs apgūt šīs nišas stiķus un niķus, tāpēc varbūt par to ir vērts vismaz padomāt.

GUNTIS LAURINS
, biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Iniciatīva lielo pensiju palielināšanai

virs-ar-spieki
Iniciatīvu portālā Manabalss.lv ir sākta parakstu vākšana zem petīcijas “PENSIJA BEZ NODOKĻA”, kas paredz pensijām turpmāk nepiemērot iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN). Pirmajā brīdī ideja izklausās laba un cēla, tomēr, iedziļinoties, atklājas, ka tā var radīt būtiski negatīvas sekas – papildus ienākumus gūs lielo pensiju saņēmēji, bet trūcīgākie var zaudēt pašvaldību sniegto sociālo atbalstu!

Aprēķini parāda vairākus satraucošus aspektus, kas padara iniciatīvu kategoriski vērstu pret Latvijas visnabadzīgākajiem pensionāriem.

Pirmkārt, gandrīz 30% Latvijas nabadzīgāko pensionāru (tie, kuru ikmēneša pensija nepārsniedz neapliekamo minimumu – 235 EUR) no šīs iniciatīvas mēnesī saņems apaļu 0. To var kontrastēt ar Latvijas visbagātāko pensionāru (aprēķinā pieņemts, ka šis pensionārs saņem ap 3000 EUR, kaut realitātē Latvijas bagātākie pensionāri saņem pat ievērojami vairāk), kurš pēc iniciatīvas saņemtu gandrīz 636 EUR mēnesī papildus. Proti, viens visbagātākais pensionārs Latvijā saņems lielāku piemaksu, nekā apmēram 133 000 vistrūcīgāko pensionāru kopā ņemti!

tabula1

Otrkārt, šāda iniciatīva šobrīd no budžeta prasītu ap 85 milj. eiro gadā, no kuriem valsts budžets zaudētu 17 milj. eiro gadā un pašvaldības zaudētu 68 milj. eiro gadā. Budžeta tērēšana, lai uzlabotu pensionāru labklājību pati par sevi ir slavējama iniciatīva, taču apskatot iniciatīvu tuvāk nākas secināt, ka lielākā daļa no šiem tēriņiem tiks Latvijas bagātākajiem pensionāriem. Patiesībā, 10% visbagātāko pensionāru saņemtu 54% no šīs iniciatīvas līdzekļiem, jeb ap 46 milj. eiro, kas ir vairāk nekā atlikušie 90% visu pensionāru kopā ņemti.

tabula2

Treškārt, tieši pašvaldības šobrīd atbild par pašu nabadzīgāko Latvijas iedzīvotāju (tai skaitā pensionāru) labklājību. Šī iniciatīva, ne tikai neuzlabo šo nabadzīgo pensionāru stāvokli, bet pat apgrūtina pašvaldību iespējas sniegt tiem kvalitatīvus pakalpojumus, tai skaitā dienas centrus senioriem, zupas virtuves nabadzīgajiem un aprūpes pakalpojumus senioriem ar invaliditāti.

Valsts pārvaldei un pašvaldībām ir desmitiem dažādu rīku, kā uzlabot nabadzīgo pensionāru stāvokli. Nevajadzētu pieejamos līdzekļus izniekot, lai uzlabotu dzīvi jau tā pārtikušajiem.

Pašreizējais IIN aprēķins:
IIN=(Pensija-Neapliekamais minimums (235 eiro))×0,23
Senioram, kas mēnesī saņem 235 eiro, vai mazāk:
(235-235)×0,23=0×0,23=0 eiro
Senioram, kas mēnesī saņem 420 eiro (seniors saņem vairāk nekā 90% Latvijas pensionāru)
(420-235)×0,23=185×0,23=42,55 eiro
Senioram, kas mēnesī saņem 3000 eiro (seniors saņem vairāk nekā 99,99% Latvijas pensionāru)
(3000-235)×0,23=2765×0,23=635,95 eiro

*Rakstā izmantotie dati ņemti no Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras statistikas par 2015. gada decembri.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Solis pareizajā virzienā

bentlijs

Šobrīd valdošā koalīcija diskutē par sociālo iemaksu “griestu nodokli”. Šāda iecere kopumā vērtējama atzinīgi, jo tā mazinās regresivitāti mūsu nodokļu sistēmā. Bet cik daudzus no lielo ienākumu guvējiem šis risinājums patiesībā skars?

Līdz šim personas, kuras darba algā gadā nopelna vairāk nekā 48 600 eiro (4050 eiro mēnesī), no darba algas virs šīs summas ir atbrīvotas no sociālo iemaksu veikšanas, tādējādi nodokļu slogu darba algām padarot netaisnīgu. Koalīcija plāno ieviest īpašu sociālo iemaksu griestu nodokli, kas būtu jāmaksā no tās ienākumu daļas, kurai netiek piemērotas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Tātad, tiek plānots ieviest jaunu nodokli, kaut gan pēc būtības tas būs vēl viens iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN).

Daudz vienkāršāk un saprotamāk būtu nevis izdomāt jaunu nodokli, bet ienākumu daļai, no kuras netiek maksāts VSAOI, piemērot augstāku esošā IIN likmi. Līdzīgi šī problēma tiek risināta arī citās valstīs. Šķiet, vienīgais iemesls, kādēļ mēs Latvijā atkal cenšamies izdomāt no jauna divriteni, ir bailes no vārdu salikuma “progresīvais nodoklis”.

Jaunais priekšlikums maz risinās ienākumu nevienlīdzības problēmu Latvijā. Darba algas formā ienākumus virs 4050 eiro mēnesī saņem mazāk nekā 1% no nodarbinātajiem, un lielākoties tie ir cilvēki, kuri strādā valsts uzņēmumos vai dažos lielajos uzņēmumos, kur ir prestiža jautājums arī uzņēmuma vadībai ienākumus noformēt darba algas veidā.

Personām, kuras gadā nopelna vismaz 48 600 eiro, Latvijā ir iespēja legāli ne tikai nemaksāt sociālās iemaksas, bet arī savus ienākumus noformēt tā, lai maksājamā IIN likme būtu būtiski zemāka nekā darba algām. Ja nodokļu likmes darba algām ir vairākkārt augstākas nekā ienākumiem no kapitāla, kādēļ personai ar lieliem ienākumiem legāli “neoptimizēt” savus nodokļu maksājumus?

Lai arī koalīcijas iecere vērtējama pozitīvi, daudz būtiskāk un nepieciešamāk ir izlīdzināt nodokļu likmes dažādiem ienākumu veidiem! Šāds solis gan ļautu palielināt ienākumus valsts budžetā, gan dotu iespēju mazināt darbaspēka nodokļu likmes mazo algu saņēmējiem.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Latvieša solidaritāte

forums
Vērojot to, kas notiek mūsu informatīvajā telpā, arvien vairāk pārņem šausmas par mūsu solidaritātes izpratni un skatījumu gan uz pašmāju, gan starptautiskiem notikumiem.

Pirmkārt, grieķus mēs kategoriski pasludinām par sliņķiem un slaistiem. Turklāt viņi neesot pelnījuši nekādu finansiālu palīdzību, īpaši no nabadzīgās Latvijas ne, jo nepilda mājas darbus, paši neievēro fiskālo disciplīnu un citas savas apņemšanās.

Tajā pašā laikā sagaidām, ka par Latvijas drošību rūpēsies visi – gan NATO, gan ES. Gadiem ilgi neesam pildījuši un arvien nepildām savas apņemšanās par solidārām investīcijām savā aizsardzībā. Bet neskatoties uz to, citu valstu nodokļu maksātājiem jāiegulda mūsu drošībā, jo mums tas pienākas un to paredz solidaritāte. Arī valstīm, kuras ir nabadzīgākas par mums. Piemēram, Rumānija un Turcija, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks kā Latvijā, ir piedalījušās Baltijas gaisa patrulēšanas misijā.

Arī Krievijas noteikto sankciju dēļ radušos zaudējumus Latvijas uzņēmējiem pieprasām solidāri kompensēt no ES līdzekļiem. Āfrikas cūku mēris Latvijā pavisam noteikti ir visas ES problēma un finansiāli ar to jācīnās kopīgiem spēkiem. Rail Baltica dzelzceļa līnija, pirmkārt, vajadzīga vāciešiem, itāļiem, spāņiem, tādēļ viņiem jāsedz 80 % no dzelzceļa būvniecības izmaksām.

Bet bēgļi ES dienvidvalstīs nekādā gadījumā nav mūsu problēma. Tā ir tikai un vienīgi Itālijas, Grieķijas, Maltas… problēma.

Tāda izskatās mūsu izpratne par solidaritāti.

Mūsu valsts nākotne un pastāvēšana ir ļoti cieši saistīta ar ES un NATO nākotni. Savukārt šo institūciju efektivitāte un pastāvēšana ir tieši atkarīga no dalībvalstu spējas kopīgi un patiesi solidāri risināt problēmas. Apzinoties Latvijas drošības un pastāvēšanas atkarību no starptautiskās situācijas, mums būtu jābūt pirmajās rindās iestājoties par patiesu solidaritāti Eiropas Savienībā. Arī bēgļu jautājumā. Un arī apzinoties, ka ne vienmēr un visos jautājumos citi ir bijuši solidāri pret mums.

Bet šodien, diemžēl, šķiet, ka solidaritāti gribam tikai tad, kad palīdzība nepieciešama pašiem. Arī ES un NATO vēlamies redzēt kā organizācijas, kas sniedz palīdzību vien mums svarīgos jautājumos un situācijās, nevis kopīgi risina problēmas.

Vai vēlamies, lai amerikāņi, zviedri, vācieši, itāļi un citi mūsu partneri uz problēmām skatās tāpat kā mēs šodien?

Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Nodokļu akrobāti

Foto:Jānis Džerijs Šterns
Foto:Jānis Džerijs Šterns

Finanšu ministrija, vadoties pēc koalīcijas iniciatīvas, ir aktīvi ķērusies pie ar iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) neapliekamā minimuma diferencēšanas. Šī iniciatīva nereti no koalīcijas puses tiek piedāvāta kā atbilde jautājumam par to, kad Latvijā varētu tikt ieviesta progresīva nodokļu sistēma un sperti soļi nevienlīdzības mazināšanai.

Ja niez mugura, var to vienkārši pakasīt, pasniedzoties pār plecu vai sānu. Bet var arī veikt akrobātisku triku, stiepjot roku starp kājām… Līdzīgi var komentēt Finanšu ministrijas piedāvāto variantu neapliekamā minimuma diferencēšanai, ar ko tā cer mazināt nevienlīdzību. Lielākajā daļā ES valstu, kā arī citās ekonomiski veiksmīgās demokrātijās ir ieviesta progresīva nodokļu sistēma, vienkārši piemērojot noteiktas nodokļu likmes konkrētai ienākumu daļai. Turklāt neapliekamais minimums, tāpat kā zemākās nodokļu likmes, attiecas kā uz lielo ienākumu guvējiem, tā mazo algu saņēmējiem, jo likme tiek piemērota konkrētai ienākumu daļai, nevis visiem cilvēka ienākumiem.

No valdošo politiķu puses mums regulāri tiek stāstīts, ka Latvija ir ļoti īpaša, jo Latvijai veiksmīgās valstīs pārbaudītas lietas neder. Mums nepieciešama „akrobātiska izlocīšanās”. Šķiet, ka šie politiķi dzīvo kādā citā realitātē pastāvošā karaļvalstī un uzskata, ka vēl viens eksperiments ar Latvijas nodokļu politiku ir tieši tas, kas mūsu sabiedrībai un ekonomikai ir vajadzīgs.

Tāpat ilgus gadus mums stāstīts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ nevaram ieviest progresīvu nodokļu sistēmu, ir tas, ka tā ir sarežģīta, grūti administrējama – un līdz ar to tās sniegtie ieguvumi neatmaksāsies. Bet tagad Finanšu ministrija sagatavojusi pārsteigumu, kas paredz ienākuma nodokļa sistēmas aprēķināšanu sarežģīt līdz nepazīšanai, bet niecīgs labums no tās būs tikai pašiem trūcīgākajiem.

Finanšu ministrijas piedāvātais modelis paredz, ka strādājošie, kuru bruto alga pārsniedz 1500 eiro, neapliekamo minimumu vairs nesaņems vispār, bet tas pakāpeniski tiks samazināts visiem, kuru alga bruto pārsniedz 380 eiro mēnesī. Sanāk, ka Latvijā neapliekamais minimums tiks samazināts vai atņemts tiem, kuru ienākumi ir pat zemāki nekā daudzās citās ES valstīs noteiktā minimālā alga. Rezultātā piedāvātā sistēmā sniegs nelielu atbalstu pašu zemāko algu saņēmējiem, bet slogs tiks palielināts jau tā niecīgajam vidusslānim. Bet lielo ienākumu guvējus šie grozījumi faktiski neskars.

Lai saprastu, cik tad katram būs neapliekamais minimums šajā „vienkāršajā” sistēmā, nāksies piemērot īpašu aprēķināšanas formulu. Turklāt neapliekamais minimums darba algām vairs netiks piemērots ik mēnesi, bet to reizi gadā kā pārmaksātus nodokļus atgūs tikai tie strādājošie, kuri VID iesniegs gada ienākuma nodokļa deklarācijas. Tas nozīmē to, ka regulārie ikmēneša ieguvumi saruks visiem. Protams, ministram Reiram ir grūti iedomāties, ka cilvēkam, kurš saņem algā dažus simtus, katrs nopelnītais eiro ir nepieciešams konkrētajā mēnesī un komunālos rēķinus ir grūti atlikt līdz deklarācijas iesniegšanai.

Gan jau arī jaunā modeļa izgudrotāji ministra pārraudzībā ir padomājuši par to, ka būs gana daudz sētnieku, ugunsdzēsēju, šoferu, medmāsu, sociālie darbinieku un citu profesiju pārstāvju, kuri dažādu iemeslu dēļ deklarācijas VID neiesniegs. Kāds nepratīs, cits būs pārāk aizņemts vai noguris darbā, vēl kāds vienkārši nesapratīs likuma prasības… Un atkal nevienlīdzības mazināšanas vietā valsts būs ietaupījusi tieši uz sociāli mazaizsargātākajiem.

Bet lielo ienākumu guvējus, kā jau minēju, šī reforma faktiski neskars. Nav noslēpums, ka Latvijā lielo algu saņēmēju ir pavisam maz, jo parasti šīs grupas pārstāvji izvēlas savus ienākumus nenoformēt kā darba algu, bet saņemt tos citos veidos un nodokļos samaksāt vien 10% no ienākumiem. Turklāt tas dod iespēju nemaksāt arī sociālo nodokli. Lai arī lielo algu saņēmēji, kuru ikmēneša ienākumi pārsniedz 4050 eiro, no sociālā nodokļa maksāšanas virs šīs summas Latvijā ir atbrīvoti! Tā vien šķiet, ka šī sociālā grupa koalīcijas skatījumā ir neaizskarama – un uz to, ka darba algu nodokļi tiks izlīdzināti ar kapitāla nodokļiem, nav ko cerēt. Bet kamēr tas nenotiks, lielo ienākumu guvēji ērti optimizēs savus darba algu citā formā…

Iespējams, Finanšu ministrijas piedāvājums līdz apstiprināšanai Saeimā nemaz nenonāks. Nebūtu jau pirmā reize, kad politiķi nāk ar šādiem piedāvājumiem vienkārši tāpēc, lai sabiedrības acīs degradētu progresīvas nodokļu sistēmas ideju.

Tā vien šķiet, ka labējās partijas ir gatavas izdomāt jebko, lai tikai nebūtu jāmaina pamati, uz kuriem uzbūvēta mūsu valsts nodokļu sistēma: būt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, bet nabagam – ļoti dārgi.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Virtuālā būvuzraudzība

tilts
Kopš „Maximas traģēdijas” īpaši aktuāls kļuvis jautājums par būvniecības kvalitāti un uzraudzību. Diemžēl gandrīz visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz ēku būvniecību, teju aizmirstot, ka būvējam arī ceļus, tiltus un viaduktus. Arī slikta būvuzraudzība infrastruktūras objektu būvniecībā var gan radīt draudus cilvēku drošībai, gan novest pie mūsu nodokļos samaksātās naudas izšķērdēšanas.

Lielāko daļa lielo iepirkumu ceļu būvē organizē „Latvijas Valsts ceļi” (LVC), bet nozīmīga daļa ir arī pašvaldību kompetencē. Līdzās pašam būvniecības iepirkumam tiek organizēti iepirkumi par būvuzraudzību, un tieši šie iepirkumi rada vairākus jautājumus. Esmu apkopojis informāciju par 20 būvuzraudzības iepirkumiem gan pašvaldībās, gan nacionālā mērogā. Izskatot šos iepirkumus, rodas iespaids, ka būvuzraudzība ceļu būvē Latvijā notiek tikai virtuāli.

Latvijā jau sen tiek diskutēts, vai zemākās cenas princips iepirkumos ir tas labākais. Apskatot būvuzraudzības iepirkumus, top skaidrs, ka šis princips konkursus ir novedis līdz absurdam un teju vienmēr uzvarētāja piedāvātā cena liek pamatoti domāt par dempingu, jo par šādu cenu nav iespējams nodrošināt, ka objektā būvniecības laikā atrodas būvuzraugs, objekts tiek tiek reāli apsekots arī pēc būvniecības beigām un no būvnieka tiks pieprasīta nepieciešamā kvalitāte.

Izsludinot būvuzrudzības iepirkumus, kunkursa nolikumā tiek noteikts pieejamais finansējums, kas orientējoši liecina par to, cik reāli buvuzraudzība varētu izmaksāt. Tomēr iepirkumos gandrīz vienmēr uzvar piedāvājums ar būtiski zemāku cenu – cena var būt pat vairāk nekā 10 reizes mazāka par iepirkumā pieejamo finansējumu. Piemēram, konkursā par „Raiņa ielas posma jaunbūve, Noliktavas ielas, Dzintara ielas un Uzvaras bulvāra krustojuma rekonstrukcija, ielām piegulošā laukuma labiekārtošana, Cēsīs, Cēsu novadā” būvuzraudzību pieejamais finansējums bija 42 000 eiro atbilstoši 8” iepirkuma nosacījumiem, bet uzvarētāja piedāvātā cena – nieka 3900 eiro. Par 3900 eiro uzvarētājam ir jānodrošina būvuzraudzība septiņu mēnešu garumā. Tas ietver gan speciālista algošanu, gan nokļūšanu būvobjektā, gan tehniskās un administratīvās izmaksas un, galu galā, arī nodokļu nomaksu. Vai tas maz ir iespējams?

Ir skaidrs, ka šāda politika ilgtermiņā rada negatīvas sekas:
• šādi it kā taupot nodokļu maksātāju naudu, ilgtermiņā tiek būtiski pārmaksāts, jo kvalitāti būvobjektam nodrošināt nav iespējams. Faktiski nesaņemot cerēto kvalitāti, nākotnē nodokļu maksātāju nauda tiek pārtērēta vairākkārtīgi;
• lai konkursā uzvarētu pēc zemākās cenas principa, būvuzraugi faktiski nevar atrasties objektā. Slēdzot šādus līgumus par uzraudzību, nauda tiek izmesta vējā, jo tikpat labi būvuzraudzību varētu arī nenodrošināt;
• ja būvuzraugs nesaņem pienācīgu atlīdzību, pastāv risks, ka viņš var tikt „sponsorēts” no būvnieka puses. Šāda situācija rada riskus, ka uzraudzība faktiski nenotiek, jo būvuzraugs atrodas interešu konfliktā;
• vai, konkursos uzvarot ar šādām cenām, iespējams nomaksāt valstī noteiktos nodokļus?

Ja LVC organizētajos iepirkumos situācija vēl ir apmierinoša, tad pašvaldību iepirkumos to var uzskatīt par katastrofālu. Es aicinu politiķus beidzot nebūt strausiem, izvilkt galvas no smiltīm un risināt šo problēmu. Bet žurnālistus aicinu aktualizēt šo jautājumu, neļaujot politķiem tomēr tēlot strausus.

Šeit pieejams neliels ieskats pašvaldību un LVC iepirkumos par būvuzraudzību.

Dzintars Segliņš
Ceļu tiltu inženieris, biedrības “Progresīvie” biedrs

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Ansis Dobelis: Latvijā izdzīvo stiprākais!

Foto:Jānis Džerijs Šterns
Foto:Jānis Džerijs Šterns

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad cīņā par brīvību un demokrātiju solidāri stāvējām plecu pie pleca, uzvaras gājienu ir piedzīvojis individuālisms. Devīzi „izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji. Rezultātā šis princips jūtams gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā.

Labs piemērs tam ir Latvijas nodokļu politika. Lai gan veiksmīgās demokrātiskās valstīs nodokļu politikas pamatā ir likta solidaritāte, pie mums ir gluži pretēji. Kamēr darba ņēmējs ar zemiem vai vidējiem ienākumiem no savas algas nodokļos spiests samaksāt vairāk nekā 40%, lielo ienākumu guvēji, kuriem apstākļi bieži ļauj variēt ar ienākumu gūšanas formu, no saviem ienākumiem nodokļos var maksāt vien 10%. Turklāt tiek uzskatīts, ka no šiem cilvēkiem lielākus nodokļus prasīt nedrīkst – viņi ir daudz strādājuši, riskējuši, ieguldījuši laiku un naudu, lai kļūtu bagāti. Bet vai ugunsdzēsējs un policists neriskē? Vai skolotāji un medmāsas, strādājot vairākas slodzes, neiegulda savu potenciāli brīvo laiku? Jā, stiprie un veiksmīgie tak neizvēlēsies tādas profesijas! Paši vainīgi, ka kļuva par sociālajiem darbiniekiem, sētniekiem, robežsargiem.

Ne vien nodokļos, bet arī valsts sniegtajos pakalpojumos mēs jūtam devīzi „izdzīvos stiprākais”. Piemēram, ja esi no savas darba algas godīgi maksājis nodokļus, tas vēl nenozīmē, ka savlaicīgi varēsi tikt pie ārsta. Lai tiktu pie speciālista valsts slimnīcā, rindā var nākties gaidīt mēnešiem ilgi. Un bez rindas tajā pašā valsts slimnīcā pie valsts algota speciālista tiks tie, kuri varējuši atļauties nopirkt papildus veselības apdrošināšanu. Līdzīgi principi ir ielikti arī mūsu izglītības sistēmā, ģimeņu atbalsta politikā un pat dažādu sabiedrības grupu komunikācijā ar valsti.

Rezultātā esam uzcēluši valsti, kurā viena trešdaļa sabiedrības dzīvo nabadzībā vai tuvu tai, sociālās nevienlīdzības līmenī esam starp Eiropas valstu „pirmrindniekiem”, bet masveidīga emigrācija ir labs veids, kā risināt bezdarba problēmas… Toties neliela sabiedrības daļa, tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi.

Tomēr viss nav tik drūmi. Neskatoties uz plašo individuālisma slavināšanu, sabiedrībā arvien vairāk vērojamas dažādas solidaritātes izpausmes. Īpaši tas jūtams situācijās, kad visi kopā saskaramies ar pārbaudījumiem vai traģēdijām. Piemēram, pēc „Maxima” veikala sabrukšanas liela sabiedrības daļa iesaistījās palīdzības sniegšanā un ziedojumu vākšanā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Arvien vairāk cilvēki līdzdarbojas dažādās labdarības kampaņās un atsaucas aicinājumiem ziedot līdzcilvēkiem, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, dārgi medikamenti, sociālā aprūpe vai vienkārši atbalsts, lai izrautos no krīzes situācijas dzīvē. Arī mākslinieki un mūziķi biežāk rīko dažādas oriģinālas labdarības akcijas, bet ziedojumu kastītes pie veikalu kasēm jau kļuvušas pašsaprotamas.

Tas parāda, ka solidaritātes princips joprojām sabiedrībā ir dzīvs. Brīžiem pat šķiet, ka tā iegūst jaunu elpu. Katrā ziņā, sabiedrība solidaritātē ir platu soli priekšā valstij! Diemžēl politiķi to neizmanto, lai mainītu līdzšinējo praksi. Gluži pretēji… Šķiet, ka par pieņemamām ir kļuvušas situācijas, kad cilvēks krīzes brīdī vēršas pie valsts vai pašvaldības pēc palīdzības, bet saņem atteikumu kopā ar ieteikumu pēc palīdzības vērsties pie labdarības organizācijām. Organizācijas, kas administrē ziedojumu vākšanu, faktiski ir kļuvušas par valsts funkciju pildītājām. Un labējiem politiķiem šāda situācija ir ērta un pieņemama. Galu galā, arī izmaksas var šķist lētākas, jo vienmēr būs daļa cilvēku, kas palīdzību lūgt neuzdrīkstēsies.

Tomēr ilgtermiņā tas nav ne lēti, ne izdevīgi. Ja valstiskajos mehānismos (nodokļu politikā, sociālās palīdzības sistēmā, veselības aprūpē utt.) solidaritātes princips izpaužas vāji vai nav vispār un kā alternatīva tiek piedāvāta ziedojumu lūgšana, – daudziem, kuriem palīdzība tiešām nepieciešama, tas var likt justies pazemojoši. Nonākot grūtībās, cilvēks tiek nostādīts lūdzēja lomā, liekot tam justies kā neveiksminiekam un nastai saviem līdzcilvēkiem. Tas ne vien daļu cilvēku attur no palīdzības lūgšanas, bet plašā sabiedrības daļā rada apziņu par sociālo nedrošību.

Esmu pārliecināts, ka ir pienācis laiks solidaritāti iestrādāt valsts mehānismos un izbeigt pazemot cilvēkus. Ja absolūts vairākums ES valstu ir varējušas ieviest progresīvu nodokļu sistēmu, nenostādīt šauras sabiedrības grupas priviliģētā stāvoklī, ieviest funkcionējošu sociālās drošības sistēmu, – nav iemeslu, lai arī mēs to nevarētu. Nepieciešama tikai politiskā griba un sabiedrības pieprasījums. Cilvēkam, kurš maksā nodokļus, ir jājūtas drošam, ka neatkarīgi no tā, kādu profesiju izvēlējies, krīzes situācijā viņš saņems nepieciešamo palīdzību bez lūgšanas. Ziedojumi būtu jāvāc to cilvēku labā, kas cietuši karā, dabas katastrofās vai cieš badu trešajās pasaules valstīs, nevis ikdienišķām vajadzībām – kā medikamentiem, skolas precēm, pajumtei mūsu līdzcilvēkiem… Mēs taču dzīvojam valstī, kas pretendē tūdaļ iestāties OECD?!

Politiķi bieži pat neapzinās, cik būtiska ir sociālā drošība cilvēkiem, kuri lemj – emigrēt no Latvijas vai palikt šeit. Tā ir vitāli būtiska sabiedrības kopējam veselības līmenim, darbaspēka kvalitātei, – un būtisks priekšnosacījums, lai uzlabotos valsts demogrāfiskā situācija. Un bez solidaritātes principiem valsts politikā sociālo drošību radīt nespēsim.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Pastalās, bet ar amerikāņu vistiņām…

TTIP
kaut pastalās un ar amerikāņu vistiņām, bet brīvi. pastāsts par TTIP

Kamēr Latvijas sabiedrības uzmanība ir nofokusēta uz dažādām iekšpolitiskām peripetijām un lielā kaimiņa ģeopolitiskajām spēlītēm, tā šķietami nemaz nenojauš par Eiropas pilsoniskās sabiedrības top kampaņu 2014.gadā.

Pēdējā pusgada laikā vairāk nekā 1.2 miljoni ES pilsoņu ir pauduši atbalstu pret-TTIP (ASV-ES Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgums) kampaņai, kuras mērķis ir apturēt divu revolucionāru tirdzniecības līgumu parakstīšanu starp ES un Kanādu (CETA) un ASV (TTIP). Protesta akcijas lielākajās ES valstu galvaspilsētās un Briselē sauc politiķus un likumdevējus pie atbildības, aicinot nenotirgot demokrātijas principus un sabiedrības intereses transnacionālo korporatīvo uzņēmumu peļņas vārdā. Neapmierinātība aug arī okeāna otrā krastā, kur jau cilvēki ir piedzīvojuši vienu citu līgumu uz savas ādas (NAFTA – North Atlantic Free Trade agreement).

Turpinot Latvijas politiskās elites uzstādīto neoliberālo kursu, Latvijas oficiālā pozīcija, protams, ir nepārprotams atbalsts TTIP līgumam (CETA šai kontekstā ir mazāk ‘bīstams’, tāpēc arī pret-kampaņas un šī raksta fokuss ir vairāk vērsts uz TTIP). 2013.gada 19.novembra Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums „Par Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu divpusējo ekonomisko attiecību aktivizēšanu un paplašināšanu” kopumā pauž atbalstu šīm līguma sarunām. To apstiprina arī šī ‘noplūdusī’ vēstule, kuru britu premjers Kamerons kopā ar vēl 9 citu ES valstu līderiem (tai skaitā, Rinkevičs) ir nosūtījis tirdzniecības komisārei Malmstromai, uzsverot šī līguma vēsturisko nozīmi un aicinot, par spīti augošajai opozīcijai, turpināt uzsāktās sarunas.

Arī EP Informācijas biroja Rīgā rīkotajā diskusijā “ES Ārējo tirdzniecības līgumu ietekme uz ģeopolitiku un ekonomiku” valdīja diezgan liela vienprātība par šo līgumu izdevīgumu un potenciālajiem ekonomiskajiem labumiem Latvijai.

Zemkopības ministrija, atražojot ES proponentu leksiku, arī atspoguļo TTIP oficiālajās krāsās, uzsverot ātrāku atveseļošanos no 2008.gada krīzes, stagnācijas pārvarēšanu daudzpusējās tirgus liberalizācijas sarunās PTO ietvaros un 119 mijardu Eiro ieguvumu ES kopumā (cik no tā Latvijai, tas laikam pagaidām nav zināms vai nav svarīgi).

Tātad, balstoties uz valsts pārvaldes informāciju un interpretāciju, TTIP tik tiešām varētu šķist kā tāds kārtējais ‘mega-projekts’ (Eiro projekts īstenots, tāpēc ir nepieciešams nākamais), kurš virzīs uz priekšu Latviju un kurā Latvijai nedomājot jālec iekšā, lai iekarotu pasaules tirgus un paātrinātu ekonomisko izaugsmi.

Pat ja TTIP ir tik tiešām tik izdevīgs un daudzoslošs, kāpēc 1.2 miljoni ES pilsoņu ir parakstījušies pret šī līguma apstiprināšanu? Kāpēc decembrī nīderlandiešu un franču nacionālie parlamenti ir pieņēmuši rezolūcijas, paužot bažas par TTIP un CETA?

Balstoties uz pieejamo informāciju, es gribētu uzsvērt vairākus argumentus, kāpēc TTIP nebūt nav tik balts un pūkains.

Ekonomiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par tarifu pazemināšanu (muitas, nodokļi utt), kas atstās ietekmi uz valstu bužeta ienākumiem. Tas savukārt nozīmē to, ka nodokļu ieņēmumu funkcija varētu vēl vairāk pārsvērties uz ikdienas patēriņu (PVN) un darba ņēmēju, nevis darba devēju/ kapitāla turētāju un peļņas ģenerētāju. TTIP vēl vairāk pastiprinās ‘konkurētspējas’ argumentu, kur jebkurš nodoklis vai regulējums tiks uzskatīts par šķērsli biznesam (jau tagad Latvijā uzņēmumu peļņas nodokis sastāda tikai 5.77% no valsts budžeta ieņēmumiem, kamēr iedzīvotāju ienākumu nodoklis (ieskaitot arī kapitāla pieauguma nodokli) – 19.46%).

Dažādu tarifu atcelšana uzlabos ne tikai Eiropas uzņēmēju eksporta iespējas uz ASV, bet arī ASV kompāniju iespējas eksportēt produkciju uz Eiropu, kas nozīmēs asāku konkurenci pašmāju tirgū ar (lētāku) importa preci.

Pašreiz ASV regulējums daudzās nozarēs ir vājāks nekā ES, kas nozīmē to, ka ES var nākties pieņemt kompromisus, atvieglojot daudzus nosacījumus, īpaši, kas attiecas uz vidi, paterētāju tiesībām, GMO, datu aizsarzību, darba ņēmēju aizsardzību (arodbiedrības, sociālās garantijas), dabas resursu izmantošanu etc. TTIP oficiālajā lapā tiek norādīts, ka ir iespējams vides piesārņojuma pieaugums, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās un lielāka dabas resursu izmantošana, taču tiek uzskatīts, ka tie esot nebūtiski, salīdzinot ar potenciālajiem ekonomiskajiem ieguvumiem.

TTIP attiecībā uz finansu sektoru, kurš pēc 2008.gada krīzes ir pierādījis, ka tam nepieciešama lielāka, nevis mazāka regulācija, var iznīcināt tos nelielos, bet grūtos centienus, kas līdz šim veikti, sektora sakārtošanas virzienā. City of London, piemēram, ir viens no lielākajiem TTIP lobētājiem, jo saredz iespēju caur TTIP lielākas regulācijas novēršanu. Pat diezgan liberāli orientēti analītiķi ir atzinuši lielākas regulācijas nepieciešamību, ja pasaule grib izvairīties no līdzīgiem finansiāli kritiskiem satricinājumiem nākotnē, tāpēc TTIP šajā aspektā ir milzu solis pilnīgi pretējā virzienā. TTIP kopā ar ofšoriem, kuriem Latvijas sabiedrotais Kamerons neļaus ķerties klāt, dos iespēju lielajiem transnacionālajiem biznesiem gan sapelnīt vairāk, gan noslēpt no valsts vairāk. Dažiem tas ir izdevīgi. Tieši liberalizācija finanšu sektorā ir un būs šī TTIP bīdītāju būtiskākais interešu objekts, kas tiek veiksmīgi nomaskēts ar diskusijām par tādiem ‘katastrofāliem’ tirdzniecības šķēršļiem kā paaugstinātiem nodokļiem šokolādei, aprikozēm bundžiņās un gorgonzolas sieram (es pilnīgi varu iztēloties tās rindas Walmart lielveikalos ASV, kad amerikāņi varēs beidzot iegādāties šo pūdēto sieru pa 20% lētāk).

Ja finansu transakciju nodoklis (tautā arī saukts par ‘robin hood tax’ un kurš pēc būtības funkcionē kā PVN tradicionālajās ekonomikas nozarēs), kuru atbalsta vairākas ES valstis, tiks norakts, mēs ļausim finansu sektoram turpināt ekonomikas globālu finansializāciju ar faktiski nulle papildu devumu valstu budžetiem (bet IKP gan tas turpinās audzēt; tas nekas, ka tam maz sasaistes ar ikdienas ekonomiku). Tas arī neatbrīvos valstis no atbildības glābt bankas, kad tās atkal būs pārāk aizrāvušās ar riskantajām spēlītēm.

Politiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par vēl lielāku tirdzniecības un investīciju vides deregulāciju, kas faktiski nozīmē valstu lomas/ ietekmes samazināšanu. Aktualizējoties klimata pārmaiņu radītajām problēmām, attīstoties tehnoloģijām, tādi jautājumi kā vide, indivīda tiesības, produktu ētikas aspekti, pārtikas drošība utt dēļ vājās regulācijas ļoti ierobežos valstu iespējas kaut ko mainīt/ ietekmēt.

ISDS (investor-state dispute settlement) iekļaušana TTIP nozīmēs to, ka kompānijas (un galvenokārt, mēs runājam par MNCs (multinational corporations) varēs apsūdzēt valdības caur īpašu starptautisko arbritrāžas procesu par tādu jaunu regulāciju, politikas pieņemšanu, kas var mazināt kompāniju peļņu. Šis arbitrāžas process ņems virsroku pār nacionālo likumdošanu un process ir vienpusējs (kompānijas var apsūdzēt valsti, bet valsts kompānijas nē). Arbitrāžas procesa lēmumus pieņems nevis korporatīvie tiesneši, bet juristi, kuriem nav pienākuma aizstāvēt valsts intereses. (ISDS procesu ir izmantojis, piemēram, Phillip Morris Austrālijā, reaģējot uz Austrālijas valdības lēmumu ieviest bezetiķešu cigarešu pakas. Cits piemērs – zviedru enerģijas gigants Vatenfall apsūdzēja vācu valdību par politikas maiņu attiecībā uz enerģijas ražotnes izveidi pēc Fukušimas negadījuma). Valsts maksā šo tiesvedību vienalga, vai vinnē vai zaudē (ir aplēses, ka katra tiesvedība valstij izmaksātu ap 5 miljoniem EUR). (Šeit var iepazīties ar investoru-valstu tiesu prāvām ES valstīs (ieskaitot Latviju) kopš 1994; saraksts nav pilnīgs, jo bieži informācija par šīm tiesu prāvām nav pieejama publiski).

Vēl vairāk, ja uztveram valsti kā sabiedrības, tās pilsoņu pārstāvi, tad attiecībā pret kapitālu un tirgu šī aizstāvniecība tiks mazināta. Tādām valstīm kā Latvija, kas ir gājušās cauri kariem cīņā par demokrātiju un suverenitāti, šis ir pilnīgi pretējs virziens, kas piesķir tirgum/ privātajam kapitālam dominējošo varu un ietekmi.

Publisko pakalpojumu dimensija:

TTIP, tirdzniecības liberalizācija un deregulācija var negatīvi ietekmēt valsts ienākumu bāzi, kas savukārt ietekmēs sociālo, publisko pakalpojumu pieejamību un cenu.

ES sociālā politika ir vājinājusies pēdējo gadu laikā, bet šī līguma rezultātā ES var nākties pieskaņoties vēl daudz liberālākai ASV praksei, kas var eventuāli nozīmēt daudzu publisko pakalpojumu privatizāciju (piemēram, Anglijā sabiedrība ir ļoti satraukta par potenciālo NHS (nacionālais veselības serviss) privatizāciju utt).

Puse no aprēķinātajiem ieguvumiem nāktu no publisko pakalpojumu/ iepirkuma liberalizācijas. Ne tikai efektivitātes aspekts ir nepierādīts, peļņas motivācija var būtiski ietekmēt gan šo pakalpojumu cenu, gan kvalitāti un pieejamību.

Daudz un dažādi produkti, kas šobrīd ir nopērkami ASV, ir aizliegti ES dēļ to sastāvdaļu vai izgatavošanas kaitniecības. TTIP ļautu šo produktu tirdzniecību ES, kas ir pret paterētāja interesēm.

Starptautiskā dimensija:

TTIP tiek veidots ārpus PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) rāmja un var radīt ļoti spēcīgu precendentu nākotnes brīvās tirdzniecības (divpusējiem) līgumiem, tādejādi vājinot PTO un deleģitimizējot PTO mehānismu kā tādu (kurš nav ideāls, bet tomēr balstās uz globāli/ starpvalstiski akceptētiem spēles noteikumiem un cenšas līdzsvarot dažādo valstu (attīstīto un attīstības) intereses). Tā kā Dohas sarunas ir zināmā strupceļā, ES un ASV, veidojot ārpus PTO mehānisma līgumus, starptautiski regulētu tirdzniecību vēl vairāk attālinās no kompromisa panākšanas. Tāpēc, no koordinētas/ līdzsvarotas starptautiskās tirdzniecības viedokļa TTIP ir ļoti spēcīgs destabilizējošs elements ar neparedzamām sekām. Latvijai un latviešiem, iespējams, ir diezgan vienaldzīgi, kā un cik labi attīstās nabadzīgās valstis, taču šis ir ļoti spilgts piemērs aizvien agresīvākai globālajai cīņai starp ‘brīvu’ (bagātās rietumvalstis) un ‘taisnīgu’ (nabadzīgās dienvidvalstis) tirdzniecību. ES un ASV, tā vietā, lai rastu kompromisu, kas ir izdevīgs un akceptējams starptautiski, izvēlas faktiski ignorēt starptautisko tirdzniecības tiesisko rāmi. Šis var radīt precedentu līdzīgiem gadījumiem, kad kādas valstis izvēlas vienoties par kaut ko ārpus starptautiski akceptētiem rāmjiem un ignorējot citu intereses. Tādam mazam spēlētājam uz starptautiskās skatuves kā Latvijai paredzama un starptautiski akceptēta/respektēta politiskās/ ekonomiskās sadarbības platforma ir suverenitātes jautājums, tāpēc šāda precedenta pieļaušanai var būt augsta cena ilgtermiņā. Un pat ja juridiski TTIP ir legāls, tā leģitimitāte attiecībā pret PTO un starptautisko ietvaru nav tik viennnozīmīga.

Starptautiskās attīstības dimensija:

Šis var atstāt negatīvu ietekmi uz attīstības valstu spēju sekmīgāk tikt galā ar nabadzības un dažādiem citiem sociālekonomiskajiem izaicinājumiem. Plus, centieni panākt ne tikai brīvu, bet arī taisnīgu (fair) tirdzniecību starptautiski faktiski tiks aprakti.

TTIP ir radikāli liberāls un, tiekot īstenotam, simbolizēs ‘race to the bottom’ un globālās ‘rat race’ triumfu. Pēc tā, kas ir šī TTIP lielākie lobētāji, jau var noteikt, kas ir šī TTIP lielākie potenciālie ieguvēji, un no kurienes tieši ‘aug kājas’ šai idejai.

TTIP var kļūt par ‘zelta standartu’ turpmākajiem divpusējiem/ daudzpusējiem līgumiem, kas, iekļaujot attīstības valstis, var spiest tās parakstīties uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem (piemēram, vietējā tirgus aizsardzības instrumentu atcelšana, atteikšanās no vietējo uzņēmumu atbalsta programmām, subsīdijām, lai sekmētu vietējo uzņēmēju attīstību un konkurētspēju vai radikālāka nacionālo resursu privatizācija, liberalizācija). Tas savukārt nozīmē to, ka neattīstīti vai salīdzinoši vāji attīstīti nacionālie tirgi globālās konkurences rezultātā (savā ziņā šis attiecas arī uz Latviju) nonāk vēl lielākā starptautiskā kapitāla atkarībā, kas savukārt ieslēdz valsti ‘lēta importa noieta tirgus un lēts darbaspēks’ režīmā, rada negatīvu tekošā konta bilanci un padara īpaši ievainojamu ekonomiskās un finansiālās stabilitātes ziņā. Valstis, kas ir īpaši atkarīgas no starptautiskā kapitāla un ar relatīvi relaksētu regulējumu (+ pro-kapitāla likumdošanu), arī parasti cieš grūtības, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un risinot sociālekonomiskus jautājumus.

Tirdzniecība var kalpot par instrumentu attīstības veicināšanai, taču īpaši brīvā tirdzniecība ir nežēlīga pret jaunām/ nenobriedušām ekonomikām. Tās var tikt apzīmogotas ar ‘nekonkurētspējīgs’ zīmogu pirms tās ir vispār attīstījušas savu ekonomiku un pirms tām vispār ir ko piedāvāt.

Procesa demokrātiskums

Un visbeidzot, sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2013.gada jūlijā un tās ir aizritējušas ļoti slepenā režīmā. Ja jau šis līgums ir tik labs Eiropas iedzīvotājiem, tad kāpēc tas ir tik slepens? Sabiedrība lielākoties šobrīd pārtiek no ad hoc noplūdušu dokumentu drumslām. (Līdz absurdam smieklīgi un skumji ir lasīt EK atrunas publiskot augsta līmeņa darba grupas darba un izaugsmes jautājumos locekļu sarakstu, ar kuriem arī aizsākās TTIP līguma izstrāde) Lai ar mēdiju uzmanība sāk pastprināties, pateicoties lielā mērā arī pieaugošajai opozīcijai un sabiedrības protestiem, līguma sarunu saturs ir lielā miglā tīts. ES oficiālā atbilde attiecībā uz slepenību ir – caurspīdība sarunu procesā būtu līdzīgi kā spēlēt pokeru ar redzamām kārtīm.To, ka pat ES dalībvalstīm ir grūtības ar pieejamību līguma tekstam (vai tā melnrakstiem) apstiprina arī Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas ir lieliska augsne ne tikai dažādām interpretācijām par TTIP, bet arī netaisnīgai interešu pārstāvniecībai un spēcīgam lobiju spiedienam uz saurnu vedējiem.

Līdz šim prezentētā informācija ir ļoti selektīva un īsti kritisku izvērtējumu pat nav īsti iespējams veikts, jo līguma saturs ir slepens.

Neskatoties uz to, ka sabiedrība ir nodalīta no šī procesa (lai gan ir veikti uzlabojumi, reaģējot uz sabiedrības protestiem), ir apstiprinājumi tam, ka daudzi nozīmīgi un diezgan turīgi lobētāji, kas ir tieši ieinteresēti šī līguma pieņemšanā, aktīvi piedalās ‘konsultācijās’. Ja Eiropas Komisija pārstāv ES pilsoņus, kāpēc ir pieļaujami konsultēties ar lielo korporāciju īpašniekiem, bet arī sabiedrību ne?

Un tik pat labi arī jautājumu var uzdot Latvijas pārstāvjiem par viņu neatkarīgumu, veidojot Latvijas pozīciju. Vai TTIP ir izdevīgs Latvijai tāpēc, ka mums ir visaptveroša analīze veikta, kas apstiprina TTIP pozitīvo ietekmi, vai tāpēc, ka konkrētu valstu pārstāvji (UK, USA etc) aktīvi lobē Latvijas atbalstu?

Skats no Latvijas

TTIP tematika Latvijas medijos un informatīvajā telpā nav pārāk plaši reprezentēta, kas arī droši vien izskaidro zemo rezonansi sabiedrībā un kristiskās analīzes trūkumu. Ir gan daži izņēmumi. Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs ir paudis bažas par līguma ietekmi uz Latvijas tradicionālajām nozarēm, vietējiem ražotājiem un sabiedrības veselību. Arī Dienas Bizness jūtas diezgan skeptisks pēc TTIP veltīta pasākuma apmeklēšanas Stokholmā, jo apšauba Latvijas uzņēmēju kapacitāti izmantot iespējamos labumus, un uzskata, ka potenciālie ieguvumi nav balstīti uz skaidriem aprēķiniem un datiem.

2014.gada sākumā Ekonomikas ministrija plānoja izveidot starpministriju darba grupu (+20 nevalstiskās organizācijas), kā arī veidot īpašu dialogu ar uzņēmējiem un nozaru asociācijām, kā arī sociālajiem partneriem par TTIP, ietekmi uz Latviju un kā pārstāvēt Latvijas intereses. Interneta informācija ir paskopa attiecībā uz starpministrijas darba grupas darbu (vai tā vispār funkcionē?) un sasniegumiem šī gada laikā. Bet man gribētos ticēt, ka šī grupa ir izveidota un ir veikusi izvērtējumu par TTIP potenciālo ietekmi un riskiem uz Latvijas (ilgtspējīgu!) ilgtermiņa attīstību, kas arī tad veido attiecīgo Latvijas pārstāvju viedokli šajā jautājumā. Ja un kad šāds izvērtējums ir veikts, būtu lieliski to arī publiskot. Es domāju, ka ne man vien tas interesētu.

Man, piemēram, interesētu ietekmes izvērtējums uz: a) vietējiem uzņēmējiem (kādas implikācijas radīsies attiecībā uz produktu/ pakalpojumu cenu, kvalitāti, ražošanas izmaksām, konkurētspēju, valsts atbalsta programmām uzņēmējiem), b) vidi (vai nāksies liberalizēt kādus standartus, kas ir būtiski Latvijas videi, ekoloģijai; ko potenciālas izmaiņas var nozīmēt Latvijas ‘zaļajam’ tēlam), c) sociālajiem pakalpojumiem (iespējamā dažādu sociālo pakalpojumu, politiku tālāka liberalizācija veselības aprūpes, apdrošināšanas, izglītības sektorā utt), d) valsts budžetu un fiskālo politiku (dažādo tarifu atcelšana, nodokļu samazināšana, tekošā konta deficīts, importa preču pieaugums un ietekme uz vietējo preču konkurētspēju), e) drošību (ieskaitot stratēģisko nozaru, pakalpojumu īpašumtiesības), f) finansiālo stabilitāti (ja banku/ finansu industrijas regulācijas centieni ar šo TTIP tiek būtiski bremzēti, kā tas ietekmēs LV finansiālo drošību un kā mēs nodršināsimies pret Parex 0.2).

Turklāt, tas ir vispārzināms fakts, ka Latvija jau no 90.to gadu beigām (pateicoties lielā mērā arī G. Krasta valdības uzstādījumam) ir viena no visliberalizētākajām valstīm. Latvija ir bijusi ļoti aktīva dažādu ar investīcijām un tirdzniecību līgumu parakstīšanā. Varbūt pie viena Ekonomikas ministrija varētu veikt arī pētījumu par šo daudzo tirdzniecības līgumu ietekmi uz Latvijas sociālekonomisko attīstību. Būtu, tā teikt, empīriski dati salīdzinošai analīzei un TTIP pozīcijas pilveidošanai, citādi tās ir spēles ar pieņēmumiem un ‘wishful thinking’.

Nedrīkst aizmirst, ka šis nav vienpusējs līgums. Šis līgums dos ne tikai (teorētiskas) iespējas Latvijas uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz ASV, bet arī ASV uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz Latviju. Tas nozīmē, ka vietējie uzņēmēji Latvijā tiks pakļauti vēl lielākai konkurencei, jo var nākties sacensties ar pastiprinātu lētāku importu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka aiz šī projekta stāv lielo biznesu intereses un iespējams, ka šajās sarunās Lavija daudziem no viņiem nav nemaz tā vieta kartē, kur viņu uzmanība koncentrēta. Un tieši tāpēc – pavisam brutāli – kāds labums Latvijai no vēl bagātākām bankām un lielkorporācijām Eiropas un ASV citadelēs? Vai tas, ka Latvija izskatīsies vēl nabadzīgāka uz kopējā fona un tāpēc bagātajās citadelēs radīsies jaunas darba vietas jaunajiem Latvijas migrantiem ar spožajiem prātiem? Vai tas, ka Latvija cer kļūt par kāda lielā finanšu centra satelīt centru? Un ja tā, vai Latvija būs gatava tad arī novērst ‘Parex 0.2’?

Pavisam nesen medijos bija jezga ap faktu, ka daļa no Latvijas ES prezidentūras atribūtikas ir izgatavota Lietuvā no Baltkrievijas materiāliem. Bet, tieši tāds jau ir tas brīvais, super liberalizētais tirgus, kuru vēl vairāk nostiprinās TTIP. Kura interesēs tad ir panākt to, ka pašu uzņēmējiem nav nekādu priekšrocību attiecībā uz nacionālo iepirkumu utt? Un, kur ir pierādījumi un garantija, ka ar TTIP Latvijas iespējas aizstāvēt savus ražotājus netiks vēl vairāk ierobežotas? Faktā, ka izvēlēts ir lētākais produkts jau nav ierēdniecības vaina, bet politiskās vides/ ideoloģiskā nenobrieduma vaina.

Nobeigumā

Tirdzniecibas vēl lielāka liberalizācija var tīri teorētiski palielināt pīrāgu, bet, kā pierāda neskaitāmi pētījumi un piemēri, Latviju ieskaitot, pīrāga lielumam nav automātiski tiešas korelācijas ar sabiedrības labklājību. Bet, kā zināms, tas ir nevis tirgus, bet valsts, kura spēj regulēt šī pīrāga sastāvu, kvalitāti un sadali. TTIP atstās negatīvu ietekmi uz valsti un tās spēju aizstāvēt sabiedrības intereses, ko jau parāda šī līguma sarunu process un kurš tajā ir pamatā iesaistīts.

Turklāt, tirdzniecība – tie nav tikai uzņēmēji, kapitāla turētāji un investori. Tas ir arī darba spēks jeb humānā valodā runājot – cilvēki, kas ražo, rada un veic visu to, par ko uzņēmējs viņiem maksā algu. Šis līgums nedrīkst būt tikai par šī kapitāla turētāja interesēm samazināt tiešos biznesa izdevumus, paplašināt noietu un pelnīt vēl lielāku peļņu. Šis līgums ir arī par cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt cilvēkcienīgu un atbilstošu atalgojumu par savu darbu, strādāt cilvēkcienīgos apstākļos, saņemt brīvdienas, pabalstus, kad nepieciešams, ēst drošu pārtiku, dzīvot tīrā un drošā vidē un spēt uzturēt un audzināt ģimenes.

Viena no ne-tarifu barjerām, kuru šis TTIP nojauktu, ir process, ka Eiropas autoražotājiem jāiziet dubulta sertifikācija, lai tirgotu auto ASV, kas savukārt sadārdzina tirdzniecības izmaksas. Var jau būt, ka tas tik man tā šķiet, jo man mašīnas pārāk neinteresē, bet – vai tad amerikāņiem pašiem savu auto nepietiek? Man šķita, ka tieši otrādi – pieprasījuma un kopējās ekonomiskās situācijas dēļ, autorūpniecībai nemaz tik spoži tur neiet. ASV pilsoņi satraucas par darba vietu zaudēšanu un pat ja mums Eiropiešiem gribas par to priecāties, tad izkāpjot ārā no savas šaurās ‘koka kastes’ un paskatoties uz lietām globālāk, ir taču nepārprotami skaidrs, cik, ak, tomēr neracionāls šis topošais brīvais tirgus tiek radīts.

TTIP būs consumerizma (patērētājsabiedrības) globālās konkurences kulminācijas punkts un veselā saprāta sakāve. Mums nešķiet gana labas, protams, savējās Ķekavas vistiņas, mums gribas tās hlorā mērcētās amerikāņu vistiņas, kas būs pa dažiem centiem lētākas un transportētas no vairāku tūkstošu kilometru attāluma. Tas nekas, ka Ķekavas vistiņu ražošana Latvijā dod cilvēkiem darbu un valstij nodokļu ieņēmumus. Un, kad lauku skola gribēs iepirkt kartupeļus skolnieku ēdināšanai, tā nevarēs iepirkt no vietējā zemnieka, jo būs jātaisa starptautisks iepirkums, kur poļi vai atkal tie amerikāņi piedāvās pa dažiem centiem lētāku. Tas nekas, ka skolai būs 3 nedēļas jāgaida, kamēr atved un tas nekas, ka kartupeļu transportēšana radīs liekus oglekļa iznešus atsmosfērā un tas nekas, ka vietējam zemniekam banka atņems traktoru, jo viņš nevarēja pārdot skolai tos kartupeļus un laikus nomaksāt kārtējo kredītu, jo mēs jau par visbrīvāko tirgu, konkurenci un brīvību esam. Tas pats galvenais. Tas vietējais zemnieks pats vainīgs, ka nav tik konkurētspējīgs. Bet nu, par laimi, TTIP dos iespēju viņam eksportēt kartupeļus uz Ameriku. Jeb, ja nesanāks, zemnieks varēs saņemt kādu pagaidu pabalstu no valsts (pēc EK ieteikuma), lai novērstu publisku neapmierinātību, un varbūt iespēju apmeklēt kursus par inovatīvāku biznesu. Jo tas taču ir tik oldschool 21. gadsimta Latvijā pašiem ražot un ēst savas vistiņas, kartupeļus, ābolus un visu pārējo… Stilīgāk ir visu nepieciešamo importēt un tirgot viens otram, bet eksportam ražot tikai superinovatīvas lietas, kuras pašiem vai nu īsti neder, vai nav pa kabatai..

Sandra Martinsone

Par raksta autori vairāk uzzināt un ar viņas darbiem iepazīties varat šeit: http://sandramartinsone.wordpress.com/

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.