Nodokļu sistēmas progresivitāte – ceļš uz rietumnieciskāku sabiedrību

eiro

Žurnāls par grāmatvedību, likumdošanu un finansēm BILANCE jūlija numurā publicējis plašu Ikara Kubliņa (portāla www.plz.lv redaktors) rakstu par iespējām padarīt Latvijas nodokļu politiku progresīvāku. Paldies žurnālam un raksta autoram par iespēju pārpublicēt rakstu.

Nodokļu sistēmas progresivitāte – ceļš uz rietumnieciskāku sabiedrību

Finanšu ministrija (FM) maijā nākusi klajā ar piedāvājumu ienākumu nevienlīdzības mazināšanai – diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu. Tomēr rosinātais modelis ir tik birokrātisks, ka nav izpelnījies atbalstu ne no arodbiedrībām, ne darba devējiem, ne arī nodokļu ekspertiem. Vienlaikus arvien skaļāk izskan viedokļi, ka nevienlīdzības mazināšanai nepietiks tikai ar neapliekamā minimuma diferencēšanu – progresivitāte jāievieš visā nodokļu sistēmā un tai jāattiecas ne tikai uz darba algām, bet visiem personas ienākumiem.

Nežēlastībā kritušais Finanšu ministrijas piedāvājums

Priekšlikums, ar kuru FM iepazīstināja 21. maijā un ko ministrs Jānis Reirs nosauca par „pārliecinošu soli pretī nodokļu progresivitātei Latvijā”, paredz, ka zemo algu saņēmējiem (2016. gadā tos definējot līdz 380 eiro, 2020. gadā – līdz 460 eiro) neapliekamais minimums pakāpeniski tiek palielināts no pašreizējiem 75 eiro līdz 100 eiro 2016. gadā, 115 eiro 2017. gadā, 130 eiro 2018. gadā, 145 eiro 2019. gadā un 160 eiro 2020. gadā. Vienlaikus lielāku algu saņēmējiem neapliekamais minimums pakāpeniski samazinātos, līdz 2020. gadā algām virs 1500 eiro tas vairs netiktu piemērots vispār. FM piedāvātais variants paredz arī to, ka nodokļu maksātājiem diferencētā neapliekamā minimuma atvieglojums maciņā neiekritīs uzreiz – sākotnēji būs jāmaksā pēc pilnas likmes, bet iespēja atprasīt pārmaksātās nodokļu iemaksas no Valsts ieņēmumu dienesta būs tikai pēc gada, iesniedzot ienākumu deklarāciju par iepriekšējo gadu.

Tieši pēdējais nosacījums izraisījis vislielāko kritiku no ekspertu un nevalstisko organizāciju puses. „Piedāvājums nav akceptējams pamatā tieši piedāvātās procedūras dēļ, jo mazo algu saņēmējiem ir svarīgi nesamazināt uz rokas saņemamo algu jau gada laikā, nevis nākamajā gadā, iesniedzot gada deklarāciju. Tādējādi sociālā nevienlīdzība palielinās, nevis samazinās, jo tieši zemo algu saņēmējiem gada laikā tiks ieturēts lielāks nodoklis, nekā līdz šim. Turklāt, rodoties darbinieku neapmierinātībai ar ikmēneša ieņēmumu samazinājumu, palielināsies spiediens uz darba devēju”, žurnālam „Bilance” skaidro auditorkompānijas „KPMG Baltics” vecākā nodokļu konsultante Gunta Kauliņa. Šaubas par iecerētā mehānisma dzīvotspēju un taisnīgumu radot arī tas, ka „mazo algu saņēmēji pārsvarā ir mazāk izglītoti, līdz ar to daudzi nepratīs vai nezinās par nepieciešamību iesniegt deklarāciju, savukārt tie, kam pārmaksas sastādīs ļoti neievērojamu summu, nevēlēsies veikt šo administratīvo procedūru dažu eiro dēļ; līdz ar to valstij paliks tai nepienākošos nodokļa daļa, kas nozīmē negodīgu un nevienlīdzīgu attieksmi pret nodokļa maksātāju”.

Arī biedrības „Progresīvie” valdes priekšsēdētājs Ansis Dobelis norāda uz piedāvātā diferencētā neapliekamā minimuma birokrātiskajām nepilnībām. „Lai nodokļi tiktu maksāti, svarīgi nodokļu sistēmu veidot vienkāršu un katram saprotamu. Ja jaunais modelis paredz, ka mazo algu saņēmējiem jāsniedz ienākumu deklarācijas, jāpiemēro īpaša formula, lai saprastu, kāds kuram būs neapliekamais minimums, jāgaida nodokļu pārmaksas atmaksa, sistēma tiek nevajadzīgi sarežģīta un padarīta nesaprotama lielai sabiedrības daļai. Kā norāda pati Finanšu ministrija, tad līdzīga sistēma ir tikai trijās ES valstīs – Slovākijā, Lietuvā un Rumānijā. Vai šīs ir valstis, kurām ekonomiski un sociāli tiecamies līdzināties?”, retoriski vaicā A. Dobelis.

Finanšu ministrija tās valsts sekretāra vietnieka Ilmāra Šņucina personā „atšaudās” no biezā slānī izskanējušajiem pārmetumiem, sakot, ka birokrātiski sarežģītais risinājums ar deklarāciju iesniegšanu un atmaksu kārtību esot izvēlēts tāpēc, ka valstij to esot vieglāk administrēt, kā arī, lai izvairītos no situācijām, kad nodokļu maksātāji neprecīzu aprēķinu rezultātā paliek valstij parādā, un šie parādi būšot tik mazi, ka administratīvās izmaksas par to atgūšanu nebūs tā vērtas. Tulkojot vienkāršiem vārdiem – valsts rīkojas tā, kā tai ērtāk, nodrošinoties, ka neviens nepaliks tai parādā, bet nesatraucoties, ka var palikt parādā pati.

I. Šņucins gan noraida apsvērumus, ka lielai daļai zemāko algu saņēmēju varētu trūkt pratība vai zināšanas par jauno kārtību un tie deklarācijas nemaz neiesniegs. Šņucins uzsver, ka jau tagad ienākuma nodokļa pārmaksu likumā noteiktajos gadījumos atprasot gandrīz puse nodokļu maksātāju un arī deklarāciju iesniegšanai par neapliekamā minimuma atmaksu, tāpat kā citos atmaksu pieprasīšanas gadījumos, būs paredzēts triju gadu termiņš. Tas esot pietiekams laiks, lai 99,9% nodokļu maksātāju to pagūtu izdarīt, pat ja daļa no viņiem sākumā neorientēsies jaunajā sistēmā. Viņš gan atzīst – tie, kas to neizdarīs, savu naudu zaudēs.

Alternatīvas

G. Kauliņa ierosina, ka diferencētā neapliekamā minimuma sistēmu būtu iespējams ieviest, paredzot nesamaksātā nodokļa deklarēšanu gada beigās un nodokļa piemaksu, ja tāda veidotos. Šādā variantā netiktu samazināti maznodrošināto ienākumi gada laikā, kā arī tiktu samazināts administratīvais slogs, jo deklarāciju iesniedzēju skaits būtiski samazinātos (mazo algu saņēmēji pārsvarā strādā vienā darba vietā un viņiem arī nav papildu ienākumu). Trūkums šādā versijā gan būtu tas, ka Valsts ieņēmumu dienestam būtu aktīvi jāstrādā ar tiem, kas nedeklarētu papildus ienākumus. G. Kauliņa iesaka noteikt, ka darbiniekam savlaicīgi jāapstiprina paredzēto ieņēmumu apjoms, lai darba devējs var uzreiz aprēķināt pareizo neapliekamo minimuma apmēru vai paredzēt procedūru, lai iedzīvotājs pats jau gada laikā varētu samaksāt pienākošos nodokļa summu. Lai to stimulētu, varētu pat noteikt nokavējuma naudu savlaicīgi nesamaksātajam nodoklim par zināmu laika periodu.

Tomēr procedūras kārtība nav vienīgais iebildums pret rosināto modeli. G. Kauliņa uzskata, ka būtu jāpārdomā arī piedāvātie likmju sliekšņi. „Piedāvātā 160 eiro maksimālā neapliekamā minimuma summa ir tikai puse no iztikas minimuma (šobrīd gan nav pieejami oficiāli dati par šo lielumu), un tas nozīmē, ka paredzēts ar nodokli aplikt ienākumu, kurš nenodrošina cilvēka iztiku. Otrkārt, piedāvātais ienākumu līmenis – 1500 eiro, no kura neapliekamo minimumu nav paredzēts piemērot vispār, arī nav uzskatāms par “lielu” algu. Pārsvarā šādam ienākumam ES valstīs vēl pat nepiemēro iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pamatlikmi”, vērtē Kauliņa.

Līdzīgi uzskata A. Dobelis: „Šis modelis dos nelielu atspaidu tikai pašu mazāko algu saņēmējiem, bet cilvēkiem, kuriem būtu jāveido vidusslānis, nodokļi no darba algām pat varētu pieaugt. Turklāt turīgākos cilvēkus, kas ienākumus gūst citās formās, ne no darba algas, šīs izmaiņas neskars un viņi turpinās no ienākumiem maksāt vien 10 %. Tas nozīmē, ka arī ietekme uz valsts budžetu varētu būt fiskāli negatīva. Nedaudz modeli varētu uzlabot, deklarācijas prasot sniegt tikai tiem, kuri papildus darba algai gūst arī citus ienākumus un nepaliekamo minimumu piemērojot kā līdz šim – katru mēnesi. Tomēr tik un tā nevienlīdzības problēmu tas risinās minimāli un mērķis netiks sasniegts”.

Darba algu diskriminācija

Kā viens no būtiskākajiem nodokļu sistēmas priekšnoteikumiem, virzoties uz lielāku ienākumu vienlīdzību, atkal un atkal tiek pieminēts tas, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gluži kā to norāda jau pats šī nodokļa nosaukums, būtu jāpiemēro nevis tikai darba algām, kā tas ir patlaban, bet arī visiem pārējiem personas gūtajiem ienākumiem – piemēram, ienākumiem no kapitāla, dividendēm, u.c. Citiem vārdiem, visi ienākumi būtu jāapliek ar nodokļiem vienotā sistēmā, un arī progresivitāte (diferencēta neapliekamā minimuma, progresīvās ienākumu nodokļa likmes vai citās formās) vai dažādi atvieglojumi (piemēram, par apgādājamajiem) būtu jāpiemēro šajā vienotajā sistēmā. Patlaban personas ienākumi Latvijā tiek šķiroti – kamēr darba algām tiek uzlikts 23% IIN, ienākumiem no kapitāla un ienākumiem no kapitāla pieauguma tiek piemērotas krietni mazākas likmes (attiecīgi 10% un 15%). Grūti saskatīt jebkādu ētisku pamatu šādi dalīt cilvēku ienākumus, bet varbūt tam ir kāds ekonomisks pamats?

G. Kauliņa uzskata, ka ikvienā nodokļu progresivitātes sistēmā ir „jādomā par cita veida ienākumu nodokļu likmju palielināšanu, līdzsvarojot IIN likmi darba algām un cita veida ienākumiem. Piemēram, neapliekamā minimuma noteikšanā vajadzētu ņemt vērā visus ienākumus (ne tikai darba algu), jo ne vienmēr mazo algu saņēmējs ir arī mazu ienākumu guvējs”. Kauliņas skatījumā būtu iespējami trīs ceļi, kā palielināt likmes cita veida ienākumiem. Viena iespēja būtu noteikt vienu standarta likmi visiem ienākumiem (piemēram, 22%) un sajūgt to ar diferencēto neapliekamo minimumu. Otrs variants paredzētu visus ienākumus iekļaut progresivitātes aprēķinā, progresīvo likmi piemērojot visa veida ienākumiem, kur zemiem ienākumiem būtu samazināta likme, bet neapliekamais minimums būtu fiksēts un visiem vienāds. Trešā iespēja – darba algai piemērot progresīvās nodokļa likmes, bet cita veida ienākumiem (dividendēm, kapitāla pieaugumam) – fiksēto likmi (piemēram, 22% apmērā).

Politiķi un amatpersonas gadiem ilgi iebilst ienākumu nodokļu līdzsvarošanai, izmantojot vienu vienīgu argumentu – tas veicināšot kapitāla aizbēgšanu no Latvijas. Arī šoreiz Finanšu ministrija izmanto šo pašu iebildi. „Latvijā nodoklis ienākumam no kapitāla ir ieviests salīdzinoši nesen – tikai no 2010. gada, tāpēc tā pārskatīšana jāvērtē ļoti piesardzīgi. Paaugstinot nodokļa likmi ienākumam no kapitāla, pastāv riski, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kapitāla aizplūšanu no valsts, investīciju samazināšanos u.tml”, biedē FM, vienlaikus sniedzot ilustrējošu tabulu ar minēto nodokļu likmēm par Latvijas kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tādējādi dodot mājienu, ka kapitāls it kā varētu bēgt uz turieni. Tomēr interesanti, ka, saskaņā ar šo pašu tabulu, Latvijā ir pārliecinoši viszemākā dividenžu nodokļa likme Baltijā – 10%, kamēr gan Lietuvā, gan Igaunijā šī likme ir divreiz augstāka – 20%. Tātad dividenžu nodokli varētu vēsu prātu palielināt vismaz līdz 20%, nebaidoties, ka tas izraisīs uzņēmēju pārreģistrēšanos tuvajās ārzemēs. Savukārt kapitāla pieauguma nodoklis Lietuvā ir tāds pats kā Latvijā – 15%, taču, atšķirībā no Latvijas, Lietuvā tā ir standarta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme. Respektīvi, tur ienākumi no kapitāla pieauguma jau tiek taksēti vienā sistēmā ar ienākumiem no darba samaksas.

A. Dobelim ministrijas argumenti pret citu ienākumu nodokļu pielīdzināšanu algas nodoklim nešķiet loģiski. „Ja skatās pēc šādas loģikas, tad kādēļ kapitāls no Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Zviedrijas un citām valstīm, kur ir progresīva nodokļu sistēma un krietni augstākas nodokļu likmes ienākumiem no kapitāla, nebēg uz Latviju, kur likmes ir vienas no zemākajām? Mēs nepiedāvājam ienākumiem noteikt tik lielas nodokļa likmes, kādas tās šobrīd ir daudzās Rietumeiropas valstīs. Nodokļi ir jāizlīdzina pakāpeniski, domājot par Latvijas konkurētspēju. Nav nekāda pamata domāt, ka, šādi rīkojoties, kapitāls aizbēgs. Turklāt, kur tas bēgs? Eiropas Savienībā nodokļi ir augstāki, atliek Krievija?”, vaicā Dobelis, tiesa, izvairoties skart Baltijas kontekstu.

A. Dobelis vērš uzmanību uz vēl kādu aspektu – nodokļu sistēma ir tiešā mērā atbildīga par to, kāda rakstura investīcijas valsts piesaista. „Investīcijas Latvijā nereti neienāk arī tādēļ, ka šobrīd mums vienkāršajām darbavietām ir ļoti augsti nodokļi. Investori, kas plāno nodarbināt lielu cilvēku skaitu ar mazām un vidējām algām, daudz labāk izvēlas valstis ar progresīvo nodokļu sistēmu, jo nodokļu slogs, ņemot vērā nodarbināto skaitu, būs mazāks. Latvijas nodokļu sistēmā vienkāršās darba vietas ir padarītas dārgas. Ar nodokļu politiku mēs varam regulēt, kādu kapitālu, investīcijas vēlamies. Šobrīd Latvija ir labvēlīga investīcijām, kas apgroza lielus finanšu resursus, spekulē, pelna ar kapitālu, nekustamo īpašumu, bet neveido darba vietas. Izlīdzinot nodokļu slogu, mēs Latvijai varētu piesaistīt vairāk tādu investīciju, kas radītu darbavietas, bet kļūtu nepievilcīgāki spekulatīvam biznesam. Es domāju, ka tas būtu prātīgi un nodrošinātu Latvijas ekonomikai ilgtspējīgāku izaugsmi”, skaidro Dobelis.

Kad Latvija pievienosies rietumvalstu nodokļu tradīcijām?

Ekonomikas speciālisti arvien skaļāk sāk runāt par to, ka vistiešākais veids, kā samazināt ienākumu nevienlīdzību un neatņemams progresīvas nodokļu sistēmas stūrakmens ir arī progresīvais ienākumu nodoklis – ja tas tiek piemērots ne tikai darba algām, bet visiem ienākumiem (un progresīvā nodokļa ieviešana nebūt neizslēdz arī neapliekamā minimuma diferencēšanu). Latvija ir palikusi viena no dažām valstīm Eiropas Savienībā (vēl Lietuva, Igaunija, Bulgārija, Rumānija un Ungārija), kurā nepastāv progresīvās ienākumu nodokļa likmes, turklāt, aplūkojot datus arī visas pasaules mērogā, redzams, ka progresīvais ienākuma nodoklis nepastāv pārsvarā tikai vairumā bijušo Padomju Savienības valstu, kā arī Saūda Arābijā, Madagaskarā, Bolīvijā un vēl dažās nelielākās zemēs (savukārt Marokā, Apvienotajos Arābu emirātos un dažās citās valstīs ienākuma nodokļa nav vispār).

Latvijas politiķi allaž centušies „noairēt” progresīvā nodokļa ieviešanu, un, ja tas neizdodas ar argumentiem, tad lietā tiek liktas savdabīgas „sabotāžas” metodes. Tā, piemēram, savulaik finanšu ministra Einara Repšes laikā tika it kā visā nopietnībā paziņots par progresīvās nodokļu likmes ieviešanu, sākot ar algām virs 300 latiem. Savukārt tagad izvēlēta pretēja pieeja – FM parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens paziņojis, ka progresīvā nodokļa ieviešana Latvijā esot reāli iespējama tikai, sākot ar algām, kas lielākas par 3000 eiro. Abos gadījumos sabiedrībai tiek prezentētas pārspīlētas galējības, lai diskreditētu progresīvā ienākuma nodokļa ideju un radītu sajūtu, ka Latvijā šādam nodoklim nav jēgas… Lūgta paskaidrot, ar kādiem aprēķiniem ir pamatots Ašeradena nosauktais cipars, FM atsūtīja atbildi, kuras saprotamību lai katrs vērtē pēc saviem ieskatiem: „Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu maksimālā apmēra jeb griestu atjaunošana ir padarījusi darbaspēka nodokļu sistēmu regresīvu, jo tas samazina nodokļu efektīvo likmi tām personām, kuru ienākumi ir virs noteiktā maksimālā apmēra. Turklāt jāņem vērā arī darba ņēmēju sadalījums pa ienākumu intervāliem (tikai 1,5% no darba ņēmējiem saņem ienākumus virs 3000 eiro mēnesī). Slieksnis, no kura sāk piemērot progresīvo IIN likmi, ir izvēlēts, vadoties no šiem apsvērumiem”.
Gluži loģiski, ka šādu, greizajā spogulī attēlotu progresīvā ienākuma nodokļa modeli eksperti nevar pieņemt. „Pašreizējā ministrijas piedāvājumā progresīvais nodoklis nav atbalstāms, jo tas paredz pieaugumu tikai darba algu saņēmējiem virs 3000 eiro mēnesī, bet nesamazina nodokļu slogu mazāk nodrošinātajiem, līdz ar to mērķis – nodokļa sloga samazināšana zemiem ienākumiem – netiks sasniegts vispār”, analizē G. Kauliņa.

Biedrība „Progresīvie” ir nākusi klajā ar savu progresīvā ienākumu nodokļa ieviešanas priekšlikumu, kas izskatās daudz sabalansētāks un ir veidots tā, lai vairumam ienākumu saņēmēju pret to nebūtu nekas iebilstams, turklāt uz īpašu strīdēšanos „nevilktu” arī darba devējiem. Proti, „Progresīvo” piedāvājums paredz atcelt iedzīvotāju ienākuma nodokli ieņēmumiem līdz 200 eiro mēnesī (0% likme), piemērot to 15% apmērā ienākumiem no 201 līdz 1200 eiro mēnesī, ar 25% likmi aplikt ienākumus no 1201 līdz 2000 eiro mēnesī, bet ar 30% likmi – ienākumus virs 2000 eiro mēnesī. Tādējādi lielākajai daļai ienākumu saņēmēju nodoklis, salīdzinājumā ar pašreizējo 23% likmi, ievērojami samazinātos, bet ienākumu grupā no 1201 līdz 2000 – tikai nedaudz (par 2%) palielinātos. Tiesa gan, šāda, ļoti optimistiska nodokļa skala rada jautājumus par tās fiskālo efektu uz valsts budžetu. Tieši to „Progresīvo” piedāvājuma sakarā uzsver arī G. Kauliņa: „Nevēlos analizēt konkrētos piedāvātos ciparus, jo tos jāskata kontekstā ar fiskālo ietekmi”.

A. Dobelis atzīst, ka patlaban biedrība neesot aktualizējusi pirms trim gadiem veiktos aprēķinus, taču plānojot to izdarīt līdz rudenim. Iepriekš veiktie aprēķini, kas gan bijuši balstīti tikai uz darba algām, tiešām atklājuši ievērojami negatīvu ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem valsts budžetā – mīnus 400 miljoni eiro. Taču esot jāņem vērā, ka „Progresīvo” piedāvājums paredzēts ne tikai darba algām, bet visiem ienākumu veidiem, un tādā gadījumā šis fiskāli negatīvais efekts tikšot kompensēts. „Diemžēl precīzus aprēķinus Latvijā nevalstiskām organizācijām ir grūti piedāvāt, jo faktiski publiski nav pieejami dati par iedzīvotāju ienākumiem. Ir informācija par darba algām, bet par citiem ienākumu veidiem šādas informācijas nav”, skaidro Dobelis. Viņš arī atgādina, ka progresīvajam ienākumu nodoklim būtu pozitīva ietekme uz citiem nodokļu ieņēmumu veidiem: „Samazinot IIN likmes mazajām un vidējām algām arī būtiski pieaugtu ieņēmumi no PVN un citiem nodokļiem, jo cilvēki ar maziem un vidējiem ienākumiem tos novirza patēriņam un maksā patēriņa nodokļus. Rezultātā fiskālais efekts uz valsts budžetu būtu ar nelielu negatīvu vai neitrālu fiskālo efektu”.

„Progresīvo” izstrādātā modeļa sakarā būtiski piebilst, ka progresīvais nodoklis šādā gadījumā tiktu piemērots nevis no visas summas (piemēram, 25% no 1500 eiro (kas kopā būtu 375 eiro)), bet gan tiktu aprēķināts kombinēti, paaugstināto likmi rēķinot tikai no tās summas daļas, kas pārsniedz robežlikmi (šajā piemērā: 15% no (1200 – 200 = 1000 eiro) + 25% no 300 eiro (kopā 225 eiro)). Šāda nodokļa aprēķināšanas kārtība ievērojami mazinātu ēnu ekonomikas risku un cilvēku vēlēšanos “nesaņemt” vai slēpt lielākas oficiālās algas, jo pilnībā izslēgtu situāciju, kad nedaudz zem robežlikmes esošs mazāku ienākumu saņēmējs gūst neto lielākus ienākumus, nekā nedaudz virs robežlikmes esošs lielāku ienākumu saņēmējs.

Finanšu ministrija vairās publiski vērtēt „Progresīvo” piedāvājumu, līdzīgi kā Kauliņa, bilstot, ka tam būtu vispirms jāaprēķina fiskālais efekts. „Lai varētu izvērtēt biedrības “Progresīvie” izstrādāto progresīvā nodokļa modeli, būtu nepieciešams veikt aprēķinus. Līdz šim Finanšu ministrijā šāds priekšlikums nav saņemts”, vēsta FM, gluži vai aicinot biedrību „Progresīvie” oficiāli iesniegt priekšlikumu ministrijā izvērtēšanai.

FM cenšas pārliecināt, ka tai neesot principiālu iebildumu pret progresivitātes ieviešanu nodokļu sistēmā, taču progresīvais ienākumu nodoklis esot „modelēts” jau vairākkārt, un rezultāti allaž neesot snieguši „pietiekamu pamatojumu progresīvās IIN sistēmas ieviešanai”. Pamatā tāpēc, ka „darba ņēmēju sadalījumā pa darba algu grupām dominē zemo algu grupas. Tādējādi progresīvā IIN ieviešanas gadījumā, lai kompensētu zemāku nodokļa likmi personām ar maziem ienākumiem, būtu būtiski jāpalielina nodokļa slogs ne tikai iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem, bet arī sabiedrības daļai, kas gūst ienākumus virs vidējās darba algas”.

Ko īsti vēlamies sasniegt?

Lai gan FM publiski cenšas plānoto diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu pasniegt kā varenu instrumentu ienākumu nevienlīdzības mazināšanā Latvijā, tā nespēj nosaukt nekādus atbilstošus rezultatīvos rādītājus, kurus ar to iecerēts sasniegt. Ienākumu nevienlīdzību pasaulē visbiežāk mēra pēc Džini koeficienta (tas Latvijai 2013. gadā bija 35,5), tāpat izmanto arī 20:20 jeb bagātākās iedzīvotāju piektdaļas ienākumu attiecību pret nabadzīgāko iedzīvotāju piektdaļu (Latvijā šis rādītājs 2013. gadā bija 6,5). Mazāk populāras ienākumu nevienlīdzības mērīšanas metodes ietver Hūvera indeksu, Teila indeksu vai Palmas indeksu.

Latvijas Finanšu ministrijai nez kāpēc saistošs nav šķitis neviens no šiem, pasaulē pārbaudītajiem indikatoriem. Tā vietā ministrija izvēlējusies ienākumu nevienlīdzības mazināšanos Latvijā mērīt, par atskaites punktu izmantojot „nodokļu plaisu” zemo algu (un atkal jau – algu, nevis visu ienākumu) saņēmējiem… „Kā rezultatīvais rādītājs mērķa sasniegšanai ir izvirzīts nodokļu plaisa zemo algu saņēmējiem (tiem, kas saņem 67% no vidējās algas, bez apgādībā esošām personām). Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, ieviešot diferencēto nepaliekamo minimumu, nodokļu plaisas rādītājs zemo algu grupā strādājošajam 2020.gadā samazināsies uz 39,5%”, informē FM.

Nodokļu plaisai (tā raksturo starpību starp darba ņēmēja ienākumiem no algota darba un to, cik šis darbaspēks izmaksā darba devējam) ar ienākumu nevienlīdzību ir ļoti attāls sakars, un šis indikators parasti (vai drīzāk – nekad) netiek izmantots kā ienākumu nevienlīdzības rādītājs. To netieši apliecina arī pati FM, uzskaitot, kurās valstīs Eiropas Savienībā nodokļu plaisa ir vislielākā: „Pēc Eurostat datiem, 2013.gadā nodokļu plaisas rādītājs zemo algu grupā strādājošajam Latvijā bija viens no augstākajiem ES jeb 43,1%, atpaliekot tikai no Beļģijas, Ungārijas, Francijas, Vācijas, Itālijas un Austrijas”. Ja reiz „nodokļu plaisai” ir tik būtiska nozīme ienākumu nevienlīdzībā, tad minētajām valstīm arī būtu jābūt starp ekonomiski nevienlīdzīgākajām Eiropas Savienībā. Taču patiesībā no nosauktajām tikai Itālija ieņem vietu ES ekonomiski nevienlīdzīgāko valstu top desmitniekā, kamēr visas pārējās atrodas starp piecpadsmit vienlīdzīgākajām dalībvalstīm. Acīmredzami, ka „nodokļu plaisa” nav ienākumu nevienlīdzību raksturojošs rādītājs. Tad kāpēc tieši to par sava darba rezultāta mērauklu izvēlējusies Finanšu ministrija? Vai labi saprotot, ka reāls uzlabojums nevienlīdzības mazināšanā ar diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu pašreizējā piedāvājumā netiks sasniegts?

Tajā pašā laikā nekādi citi pasākumi nevienlīdzības mazināšanai FM patlaban nav plānoti, uzskatot, ka teju viss jau ir paveikts: „Jau 2013.gadā tika pieņemti lēmumi, kuru rezultātā tika mazināts nodokļu slogs zemāk atalgotajiem strādājošajiem un ģimenēm ar bērniem. Finanšu ministrijai līdz 2016.gada 31.decembrim ir jāizstrādā Nodokļu politikas pamatnostādnes. To izstrādes laikā, iespējams, tiks lemts par kādiem papildus pasākumiem ienākumu nevienlīdzības mazināšanai”. Zīmīgi, ka vairs netiek runāts arī par pirms vēlēšanām solīto minimālās algas paaugstināšanas programmu līdz 480 eiro 2018. gadā…

Gan nevēlēšanās izlīdzināt nodokļu likmes visiem ienākumu veidiem, gan divkosīgā argumentu piemeklēšana progresīvā ienākuma nodokļa idejas noraidīšanai, gan neizprotamā rezultatīvo rādītāju izvēle nevienlīdzības mazināšanā diemžēl rada iespaidu, ka FM trūkst patiesas ieinteresētības mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā. Drīzāk tas izskatās pēc darbības imitācijas, ko pieprasa gan iekšpolitiski motīvi (pieprasījums pēc sociāldemokrātiskas politikas), gan ārpolitisks spiediens no starptautiskajām institūcijām (uz nevienlīdzības problēmu Latvijā norāda gan Eiropas Komisija, gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Pasaules Banka, gan arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Taču šādā veidā sasniegt patiesi efektīvu rezultātu nav iespējams.

IMG_5165

IMG_5166

IMG_5167

IMG_5168

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Latvieša solidaritāte

forums
Vērojot to, kas notiek mūsu informatīvajā telpā, arvien vairāk pārņem šausmas par mūsu solidaritātes izpratni un skatījumu gan uz pašmāju, gan starptautiskiem notikumiem.

Pirmkārt, grieķus mēs kategoriski pasludinām par sliņķiem un slaistiem. Turklāt viņi neesot pelnījuši nekādu finansiālu palīdzību, īpaši no nabadzīgās Latvijas ne, jo nepilda mājas darbus, paši neievēro fiskālo disciplīnu un citas savas apņemšanās.

Tajā pašā laikā sagaidām, ka par Latvijas drošību rūpēsies visi – gan NATO, gan ES. Gadiem ilgi neesam pildījuši un arvien nepildām savas apņemšanās par solidārām investīcijām savā aizsardzībā. Bet neskatoties uz to, citu valstu nodokļu maksātājiem jāiegulda mūsu drošībā, jo mums tas pienākas un to paredz solidaritāte. Arī valstīm, kuras ir nabadzīgākas par mums. Piemēram, Rumānija un Turcija, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks kā Latvijā, ir piedalījušās Baltijas gaisa patrulēšanas misijā.

Arī Krievijas noteikto sankciju dēļ radušos zaudējumus Latvijas uzņēmējiem pieprasām solidāri kompensēt no ES līdzekļiem. Āfrikas cūku mēris Latvijā pavisam noteikti ir visas ES problēma un finansiāli ar to jācīnās kopīgiem spēkiem. Rail Baltica dzelzceļa līnija, pirmkārt, vajadzīga vāciešiem, itāļiem, spāņiem, tādēļ viņiem jāsedz 80 % no dzelzceļa būvniecības izmaksām.

Bet bēgļi ES dienvidvalstīs nekādā gadījumā nav mūsu problēma. Tā ir tikai un vienīgi Itālijas, Grieķijas, Maltas… problēma.

Tāda izskatās mūsu izpratne par solidaritāti.

Mūsu valsts nākotne un pastāvēšana ir ļoti cieši saistīta ar ES un NATO nākotni. Savukārt šo institūciju efektivitāte un pastāvēšana ir tieši atkarīga no dalībvalstu spējas kopīgi un patiesi solidāri risināt problēmas. Apzinoties Latvijas drošības un pastāvēšanas atkarību no starptautiskās situācijas, mums būtu jābūt pirmajās rindās iestājoties par patiesu solidaritāti Eiropas Savienībā. Arī bēgļu jautājumā. Un arī apzinoties, ka ne vienmēr un visos jautājumos citi ir bijuši solidāri pret mums.

Bet šodien, diemžēl, šķiet, ka solidaritāti gribam tikai tad, kad palīdzība nepieciešama pašiem. Arī ES un NATO vēlamies redzēt kā organizācijas, kas sniedz palīdzību vien mums svarīgos jautājumos un situācijās, nevis kopīgi risina problēmas.

Vai vēlamies, lai amerikāņi, zviedri, vācieši, itāļi un citi mūsu partneri uz problēmām skatās tāpat kā mēs šodien?

Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Kā mums jāmaina nodokļu politika?

Foto autors: Jānis Džerijs Šterns
Foto autors: Jānis Džerijs Šterns

Biedrības PROGRESĪVIE vadītāja Anša Dobeļa runa uzstājoties Saeimā:

Vēl pirms pieciem-septiņiem gadiem runāt par progresīvu nodokļu sistēmu Latvijā bija teju nepieklājīgi. Progresīvas sistēmas piedāvātājus nereti vainoja vēlmē apturēt ekonomisko izaugsmi, attīstību un aizbaidīt no Latvijas investorus. Tādēļ man ir ļoti liels prieks, ka šodien par šo jautājumu mēs jau droši runājam likumdevēju mājvietā Saeimā.

Turklāt mēs vairs nerunājam par to, vai Latvijā ir nepieciešama progresīva nodokļu sistēma, bet par to – kāda tieši progresīva nodokļu sistēma Latvijai nepieciešama! Esmu pārliecināts, ka tas nozīmē, ka esam krietni tuvāk taisnīgākai nodokļu sistēmai Latvijā.

Tomēr vēl arvien publiskajā telpā, runājot par progresīvu nodokļu sistēmu, nereti izskan dažādi mīti, puspatiesības, kā arī progresīva nodokļu sistēma tiek nepamatoti sašaurināta līdz vienam nodoklim, kas visbiežāk ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) no darba algām.

Un tā ir liela problēma, jo mēģināt būtiski mazināt sociālo nevienlīdzību, veicot izmaiņas tikai vienā konkrētā nodoklī, ir neiespējami. Tādēļ dažādi piedāvājumi, kā Latvijas nodokļus padarīt taisnīgākus, vai nu rada būtisku negatīvu fiskālu efektu valsts budžetam, vai arī nesniedz nepieciešamo ieguldījumu nevienlīdzības mazināšanā. Klasisks piemērs tam bija agrākā finanšu ministra Eināra Repšes piedāvājums, kas paredzēja progresīvu nodokļu sistēmu ieviest, būtiski paaugstinot IIN likmi ienākumiem no darba algas jau virs 300 latiem, bet nevienam to nesamazinot.

Šodien no Finanšu ministrijas puses ir aktualizēts jautājums par diferencētu neapliekamo minimumu, kas arī attiecas tikai uz darba algām piemēroto ienākumu nodokli.

Uz nodokļu sistēmu ir nepieciešams skatīties kompleksi. Ja skatāmies šauri, piemēram, tikai uz darba algām piemēroto ienākumu nodokli, tad varam maldīgi jau šodien apgalvot, ka Latvijā ir progresīva nodokļu sistēma, jo tiek taču piemērots neapliekamais minimums. Tādējādi mēs neredzam vai negribam redzēt tās ačgārnības nodokļu sistēmā kopumā, kas to patiesībā padara regresīvu. Tas ir, kopējo nodokļu slogu bagātiem ļoti zemu, bet mazo algu saņēmējiem – nesamērīgi augstu.

Lai saprastu ačgārnību Latvijas nodokļu sistēmā, varam to vienkārši ilustrēt, apskatot divas dažādas mājsaimniecības.

Piemēram, vienu mājsaimniecību, kas saņem vidējos ienākumus Latvijā. 2014. gada izskaņā vidējā darba samaksa bija tuvu 800 eiro mēnesī. Lielākoties šāda tipiska mājsaimniecība savus ienākumus gūst darba algas veidā un teju no visas algas nodokļos samaksā 23%. Tāpat cilvēkam nākas no visiem saviem ienākumiem veikt sociālas iemaksas, kas, lai gan var tikt saukta par apdrošināšanu, faktiski ir nodoklis. Mājsaimniecība ar šādiem ienākumiem faktiski ir spiesta visus vai gandrīz visus savus ienākumus novirzīt patēriņam, tādējādi samaksājot vēl patēriņa nodokļus, galvenokārt PVN. Saskaitot šos nodokļus kopā, slogs sanāks krietni pāri 50%.

Savukārt, krietni turīgākas mājsaimniecības, kur ikmēneša ienākumi, piemēram, ir 5000 eiro, nodokļu slogs ir zemāks. Teiksim, ja ienākumi tiek gūti darba algas veidā, par ienākumiem virs 4050 eiro to guvējs ir atbrīvots no sociālajām iemaksām. Ja vien cilvēks nestrādā valsts pārvaldē vai kādā prestižā uzņēmumā, viņš savus ienākumus bieži izvēlas nenoformēt darba algas veidā, bet, piemēram, saņemt dividendes – un 23% IIN vietā maksā vairs tikai 10%. Un sociālo nodokli nemaksā nemaz. Tāpat krietni retāk visi ienākumi tiek novirzīti patēriņam, un līdz ar to patēriņa nodokļi tiek maksāti tikai no daļas ienākumu.

Un šo ačgārnību nav iespējams likvidēt, veicot izmaiņas tikai darba algām piemērojamajām IIN likmēm.
Te arī noteikti jāmin diskusijās plaši izmantotais arguments, ka Latvijā ir ļoti maz lielo algu saņēmēju, kas ir patiesība. Un tādēļ, ieviešot progresīvu nodokļu sistēmu, nemaz nebūtu, kam īsti piemērot paaugstinātas ienākuma nodokļa likmes, lai mazo algu saņēmējiem tās varētu samazināt. Un atkal tas parāda, ka, apskatot nodokļu politiku tikai viena nodokļa griezumā, mēs nonākam strupceļā.

Ja Latvijā nav lielo algu saņēmēju, tad par lielo ienākumu guvējiem privātpersonu vidū tā apgalvot gan vairs nevar. 2013. gadā 100 privātpersonas, kuras saņēma lielākos ienākumus dividendēs, kopā nopelnīja aptuveni 73 miljonus. Runa ir par tikai simts cilvēkiem un tikai dividendēm, bet ir vēl arī citi ienākumu veidi, piemēram, kapitāla pieaugums, kas arī tiek aplikts vien ar 10%.

Un te rodas jautājums: ja darba algām ir 23% IIN, plus vēl jamaksā ļoti lielas sociālās iemaksas, – kādēļ cilvēkam, kurš gūst lielus ienākumus un var atļauties savus ienākumus noformēt dažādos veidos, izvēlēties darba algu, ja nodokļu atšķirība starp dažādām ienākumu formām ir tik milzīga? Kamēr būs šādas nodokļu likmju atšķirības dažādu ienākumu veidiem, lielo algu saņēmēju Latvijā vienmēr būs ļoti maz.

Finanšu ministrijas piedāvātajam diferencētā neapliekamā minimuma modelim ir vēl arī citi būtiski trūkumi. Tas paredz, ka strādājošie, kuru bruto alga pārsniedz 1500 eiro, neapliekamo minimumu nākotnē vairs nesaņems vispār, bet tas pakāpeniski tiks samazināts visiem, kuru alga bruto pārsniedz 380 eiro mēnesī. Sanāk, ka Latvijā neapliekamais minimums tiks samazināts vai atņemts tiem, kuru ienākumi ir pat zemāki nekā daudzās citās ES valstīs noteiktā minimālā alga.

Lai saprastu, cik tad katram būs neapliekamais minimums šajā „vienkāršajā” sistēmā, nāksies piemērot īpašu aprēķināšanas formulu. Turklāt neapliekamais minimums darba algām vairs netiks piemērots ik mēnesi, bet to reizi gadā kā pārmaksātus nodokļus atgūs tikai tie strādājošie, kuri VID iesniegs gada ienākuma nodokļa deklarācijas. Tas nozīmē to, ka regulārie ikmēneša ieguvumi saruks visiem. Tomēr cilvēkam, kurš saņem algā dažus simtus, katrs nopelnītais eiro ir nepieciešams konkrētajā mēnesī un komunālos rēķinus ir grūti atlikt līdz deklarācijas iesniegšanai.

Noteikti būs gana daudz sētnieku, ugunsdzēsēju, šoferu, medmāsu, sociālo darbinieku un citu profesiju pārstāvju, kuri dažādu iemeslu dēļ deklarācijas VID neiesniegs. Kāds nepratīs, cits būs pārāk aizņemts vai noguris darbā, vēl kāds vienkārši nesapratīs likuma prasības… Un tie nav cilvēki, kuri var atļauties algot grāmatvedi vai konsultantu. Nepiemērojot neapliekamo minimumu uzreiz, faktiski valsts būs uz aptuveni pusotru gadu aizņēmusies naudu no sabiedrības sociāli mazaizsargātākās daļas. Turklāt uzkrāvusi administratīvo slogu gan VID, gan mazo algu saņēmējiem. Un ietaupījusi uz tiem, kuri deklarācijas neiesniegs.

Šī nozīmīgā IIN reforma paredz radīt sarežģītu sistēmu, kas būs grūti saprotama lielākajai sabiedrības daļai un faktiski pārdalīs nodokļus tikai mazo darba algu saņēmēju un vidusslāņa starpā, tādējādi atņemot naudu viduslānim un sniedzot niecīgu atbalstu mazaizsargātākajiem. Bet lielo ienākumu guvēji – tie, kuri pelna no kapitāla pieauguma, – faktiski arvien paliks priviliģētā statusā ar ļoti zemu nodokļu slogu.

Alternatīva tam ir ieviest klasisku un vienkāršu progresīvo nodokļu sistēmu, kas ir pārbaudīta un veiksmīgi funkcionē vairumā ekonomiski veiksmīgu demokrātisko valstu. Klasiska progresīvā nodokļu sistēma paredz, ka noteiktam ienākumu līmenim tiek piemērota konkrēta nodokļu likme, respektīvi, nodokļu likme tiek attiecināta uz konkrētu ienākumu daļu. Un ienākumu zemākajai daļai likme ir niecīga, bet tā pākāpeniski pieaug. Turklāt to nedrīkst attiecināt tikai uz darba algu, bet jāiekļauj apliekamajā bāzē visi ienākumi.

Biedrība PROGRESĪVIE ir vairākkārtīgi ar šādiem piedāvājumiem vērsusies pie Finanšu ministrijas un Saeimas frakcijām. Līdzīgus piedāvājumus esam snieguši arī manabalss.lv, un tos ir parakstījuši tūkstošiem cilvēku.
No Saeimas deputātiem esam saņēmuši dažādas atbildes uz mūsu priekšlikumiem – gan vienkāršu atrunāšanos (kas vairāk izklausās nevis pēc „nevaram”, bet gan pēc „negribam”), gan deputātu pašu redzējumus par to, kādai progresīvai nodokļu sistēmai būtu jābūt.

Pozitīvi ir tas, ka šķiet, vairums deputātu sliecas to atbalstīt. Tomēr tālāku šī jautājuma virzību parlamentā kavējis ir tas, ka katrai frakcijai un nereti arī deputātam ir savs redzējums un sava vīzija, bet nav bijis neviena deputāta, kuram tā būtu prioritāte un kurš šos viedokļus apkopotu un saskaņotu.

Tādēļ mums bija liels prieks, ka Saeimas deputāts Igors Pimenovs šā gada budžeta gatavošanas procesā parlamentā izskatīšanai iesniedza piedāvājumu ieviest klasisku progresīvo nodokļu sistēmu, kas bija balstīta tieši uz mūsu biedrības priekšlikumu. Patīkami arī tas, ka par priekšlikumu nobalsoja ne vien opozīcijas deputāti, bet pozīcijas vidū bija tādi, kuri atturējās.

Piedāvājums paredzēja ienākumu daļai līdz 1200 eiro mēnesī piemērot 15% IIN likmi, no 1201 eiro līdz 2000 eiro 25% likmi, bet ienākumu daļai virs 2000 eiro piemērot 30% likmi. Līdzās būtu jāapaugstina arī neapliekamais minimums, arī par apgādībā esošām personām. Un likmes jāttiecina uz visiem ienākumu veidiem, ne tikai darba algu. Vai tas nav vienkāršāk un saprotamāk nekā diferencētais neapliekamais minimums?

Šie cipari nav akmenī cirsti – tie ir diskutējami, labojami un pilnveidojami. Tomēr, ja ritenis ir jau izgudrots, mums nav jāmēģina to izgudrot vēlreiz. Un progresīvai nodokļu sistēmai ir jākalpo kā instrumentam, kas palīdz izveidot sabiedrību ar plašu vidusslāni, lai nodrošinātu valstī ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, sociālo stabilitāti un drošību.

Jau 25 gadus mēs veicam izvēli starp zemiem nodokļiem kapitālam un augstiem darbaspēkam. Izvēle vienmēr nosvērusies par labu kapitālam, solot, ka tā piesaistīsim investīcijas, radīsim darbavietas un nodrošināsim veiksmīgu attīstību. Šāda politika investīcijas ļāvusi piesaistīt galvenokārt nozarēs, kurās nav liels nodarbināto skaits, jo nodokļu politika vienkāršās darba vietas investoru acīs padarījusi ļoti dārgas.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ darbaspējīgi cilvēki pamet valsti. Bet kapitāls ilgtermiņā arī te nepaliks, jo tam vajag cilvēkus.

Ja argumenti, ko šodien dzirdat, nav pietiekami, ieklausīsimies beidzot starptautiskās organizācijās – tādās kā OECD, SVF, Eiropas Komisija, – kas arvien biežāk un skaidrāk norāda, ka nodokļu slogs Latvijā ir sadalīts nesamērīgi un sociālā nevienlīdzība ir viens no galvenajiem draudiem Latvijas ilgtspējīgai attīstībai.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Vai Latvijā drīz būs progresīvi nodokļi?

photo
Jaunākajā raidījumā PROGRESĪVĀ STUDIJA risinām nodokļu jautājumu. Arvien vairāk ietekmīgas starptautiskas organizācijas Latvijai norāda, ka nevienlīdzība un nodokļu slogs zemāk atalgotajam darbaspēkam ir nopietns drauds mūsu ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai. Tas piespiedis pat labējās partijas domāt par izmaiņām nodokļu politikā.

Vai FM tikko piedāvātais diferencētais neapliekamais minimums ir veiksmīgs risinājums? Vai ekonomiskā situācija ir piemērota progresīvas nodokļu sistēmas ieviešanai? Vai mainās politiķu attieksme pret šo jautājumu? Par šiem un citiem jautājumiem runājam diskusijā!

Diskusijā piedalās Gints Turlajs (ekonomists, SIA “Smart Continent LV Ekoterm” ģenerāldirektors), Igors Pimenovs (Saeimas deputāts, frakcija “Saskaņa”) un Ansis Dobelis (biedrības ROGRESĪVIE priekšsēdētājs).

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Aicinām atbalstīt ģimenes ar bērniem!

11267521_10153323177809609_1118807326_n
Ar biedrības PROGRESĪVIE atbalstu un līdzdalību tapusi petīcija ar aicinājumu Latvijas bērnudārzos nodrošināt bezmaksas ēdināšanu visiem bērniem. Petīcija ir ievietota līdzdalības portālā Manabalss.lv un sākta parakstu vākšana!

Petīciju aicinām parakstīt, jo:

• šāds atbalsts būtu krietni efektīvāks nekā finansiāls pabalsts. Galvenais ieguvējs būtu bērns, kurš neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa saņemtu un regulāru un pilnvērtīgu uzturu;
• valsts jau nodrošina bezmaksas ēdināšanu skolās no 1. – 4. klasei, to pamatojot ar rūpēm par jaunāko klašu bērnu veselību. Būtu tikai loģiski, ka arī pirmsskolas vecuma bērniem tiktu nodrošināta ēdināšana izglītības iestādēs neatkarīgi no viņu materiālā stāvokļa;
• šobrīd ir izveidojusies situācija, kad daļā pašvaldību jau tiek nodrošināta bezmaksas ēdināšana bērnudārzos, bet citur nē. Tas ģimenes ar bērniem daļā novadu nostāda būtiski labākā stāvoklī un tādējādi palielina nevienlīdzību starp dažādos reģionos dzīvojošām ģimenēm. Bērns ir pelnījis līdzvērtīgu atbalstu neatkarīgi no pašvaldības, kurā dzīvo;
• šāds atbalsts pamudinātu vecākus ātrāk atgriezties darba tirgū. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā to, ka Latvijā arvien vairāk saskaramies ar darbaspēka deficītu;
• tas būtu būtisks atbalsts daudzbērnu ģimenēm, kam vienlaikus bērnudārzu apmeklē vairāki bērni. Ilgtermiņā šāds atbalsts valstij atmaksātos.

Petīcija parakstīt varat šeit: https://manabalss.lv/i/814

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Nodokļu akrobāti

Foto:Jānis Džerijs Šterns
Foto:Jānis Džerijs Šterns

Finanšu ministrija, vadoties pēc koalīcijas iniciatīvas, ir aktīvi ķērusies pie ar iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) neapliekamā minimuma diferencēšanas. Šī iniciatīva nereti no koalīcijas puses tiek piedāvāta kā atbilde jautājumam par to, kad Latvijā varētu tikt ieviesta progresīva nodokļu sistēma un sperti soļi nevienlīdzības mazināšanai.

Ja niez mugura, var to vienkārši pakasīt, pasniedzoties pār plecu vai sānu. Bet var arī veikt akrobātisku triku, stiepjot roku starp kājām… Līdzīgi var komentēt Finanšu ministrijas piedāvāto variantu neapliekamā minimuma diferencēšanai, ar ko tā cer mazināt nevienlīdzību. Lielākajā daļā ES valstu, kā arī citās ekonomiski veiksmīgās demokrātijās ir ieviesta progresīva nodokļu sistēma, vienkārši piemērojot noteiktas nodokļu likmes konkrētai ienākumu daļai. Turklāt neapliekamais minimums, tāpat kā zemākās nodokļu likmes, attiecas kā uz lielo ienākumu guvējiem, tā mazo algu saņēmējiem, jo likme tiek piemērota konkrētai ienākumu daļai, nevis visiem cilvēka ienākumiem.

No valdošo politiķu puses mums regulāri tiek stāstīts, ka Latvija ir ļoti īpaša, jo Latvijai veiksmīgās valstīs pārbaudītas lietas neder. Mums nepieciešama „akrobātiska izlocīšanās”. Šķiet, ka šie politiķi dzīvo kādā citā realitātē pastāvošā karaļvalstī un uzskata, ka vēl viens eksperiments ar Latvijas nodokļu politiku ir tieši tas, kas mūsu sabiedrībai un ekonomikai ir vajadzīgs.

Tāpat ilgus gadus mums stāstīts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ nevaram ieviest progresīvu nodokļu sistēmu, ir tas, ka tā ir sarežģīta, grūti administrējama – un līdz ar to tās sniegtie ieguvumi neatmaksāsies. Bet tagad Finanšu ministrija sagatavojusi pārsteigumu, kas paredz ienākuma nodokļa sistēmas aprēķināšanu sarežģīt līdz nepazīšanai, bet niecīgs labums no tās būs tikai pašiem trūcīgākajiem.

Finanšu ministrijas piedāvātais modelis paredz, ka strādājošie, kuru bruto alga pārsniedz 1500 eiro, neapliekamo minimumu vairs nesaņems vispār, bet tas pakāpeniski tiks samazināts visiem, kuru alga bruto pārsniedz 380 eiro mēnesī. Sanāk, ka Latvijā neapliekamais minimums tiks samazināts vai atņemts tiem, kuru ienākumi ir pat zemāki nekā daudzās citās ES valstīs noteiktā minimālā alga. Rezultātā piedāvātā sistēmā sniegs nelielu atbalstu pašu zemāko algu saņēmējiem, bet slogs tiks palielināts jau tā niecīgajam vidusslānim. Bet lielo ienākumu guvējus šie grozījumi faktiski neskars.

Lai saprastu, cik tad katram būs neapliekamais minimums šajā „vienkāršajā” sistēmā, nāksies piemērot īpašu aprēķināšanas formulu. Turklāt neapliekamais minimums darba algām vairs netiks piemērots ik mēnesi, bet to reizi gadā kā pārmaksātus nodokļus atgūs tikai tie strādājošie, kuri VID iesniegs gada ienākuma nodokļa deklarācijas. Tas nozīmē to, ka regulārie ikmēneša ieguvumi saruks visiem. Protams, ministram Reiram ir grūti iedomāties, ka cilvēkam, kurš saņem algā dažus simtus, katrs nopelnītais eiro ir nepieciešams konkrētajā mēnesī un komunālos rēķinus ir grūti atlikt līdz deklarācijas iesniegšanai.

Gan jau arī jaunā modeļa izgudrotāji ministra pārraudzībā ir padomājuši par to, ka būs gana daudz sētnieku, ugunsdzēsēju, šoferu, medmāsu, sociālie darbinieku un citu profesiju pārstāvju, kuri dažādu iemeslu dēļ deklarācijas VID neiesniegs. Kāds nepratīs, cits būs pārāk aizņemts vai noguris darbā, vēl kāds vienkārši nesapratīs likuma prasības… Un atkal nevienlīdzības mazināšanas vietā valsts būs ietaupījusi tieši uz sociāli mazaizsargātākajiem.

Bet lielo ienākumu guvējus, kā jau minēju, šī reforma faktiski neskars. Nav noslēpums, ka Latvijā lielo algu saņēmēju ir pavisam maz, jo parasti šīs grupas pārstāvji izvēlas savus ienākumus nenoformēt kā darba algu, bet saņemt tos citos veidos un nodokļos samaksāt vien 10% no ienākumiem. Turklāt tas dod iespēju nemaksāt arī sociālo nodokli. Lai arī lielo algu saņēmēji, kuru ikmēneša ienākumi pārsniedz 4050 eiro, no sociālā nodokļa maksāšanas virs šīs summas Latvijā ir atbrīvoti! Tā vien šķiet, ka šī sociālā grupa koalīcijas skatījumā ir neaizskarama – un uz to, ka darba algu nodokļi tiks izlīdzināti ar kapitāla nodokļiem, nav ko cerēt. Bet kamēr tas nenotiks, lielo ienākumu guvēji ērti optimizēs savus darba algu citā formā…

Iespējams, Finanšu ministrijas piedāvājums līdz apstiprināšanai Saeimā nemaz nenonāks. Nebūtu jau pirmā reize, kad politiķi nāk ar šādiem piedāvājumiem vienkārši tāpēc, lai sabiedrības acīs degradētu progresīvas nodokļu sistēmas ideju.

Tā vien šķiet, ka labējās partijas ir gatavas izdomāt jebko, lai tikai nebūtu jāmaina pamati, uz kuriem uzbūvēta mūsu valsts nodokļu sistēma: būt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, bet nabagam – ļoti dārgi.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Partiju biedri – tikai balonu pūtēji?!?

OLYMPUS DIGITAL CAMERA
Vēl februārī koalīcija nāca klajā ar ieceri Valsts prezidenta meklēšanas procesā rīkot sabiedriskās diskusijas un uzklausīt dažādu sabiedrības grupu viedokļus. Šobrīd jau top arvien skaidrāks, ko koalīcijas partijām ieteikusi sabiedrība. Diez vai cilvēki, kuri vada valsti, būtu tik ciniski un paziņojumus par diskusijām ar sabiedrību izmantotu kā lētu publicitātes triku. Viņi noteikti saprot, ka solot, bet nedarot, paši grauj parlamenta prestižu.

Bet, ja nopietni – Valsts prezidenta izraudzīšanas process rāda, ka nekur daudz tālāk par „zoodārza tradīcijām” neesam tikuši. Lai kurš arī kļūs par nākamo prezidentu, tas būs ļoti šauras elites izraudzīts, – gan parlamenta koalīcija, gan arī opozīcijas partijas savus kandidātus meklē ar līdzīgām metodēm.

Labākajā gadījumā par prezidenta kandidātiem ticis spriests Saeimas frakciju un partiju valdes slēgtajās kopsēdēs. Vēl notika arī dažādas dīvainas, slepenas līderu tikšanās. Un pat visi līderi uz šīm līderu pagrīdes sanāksmēm nedrīkstēja ierasties… Piemēram, kad sanāksmē Zemkopības ministrijā lēma par ZZS kandidātu, uz tikšanos nedrīkstēja nākt „zaļo” līdzpriekšsēdētājs Silenieks, jo bija aizkaitinājis ventspilnieku. Labi, ZZS elites izvēlētais kandidāts vismaz tapa zināms sabiedrībai, turpretī Vienotība paziņoja, ka nonākusi līdz vienam kandidātam, bet to plašākai publikai neatklās. Arī Nacionāla apvienība un Saskaņa prezidenta meklējumus koncentrēja partijas izredzēto vidū.

Tikmēr gan sabiedrība, gan parlamenta partiju biedri uz šo teātri noskatījās no pieklājīga attāluma. Solīto diskusiju ar sabiedrību vietā – pat pašu politisko partiju biedriem faktiski nebija iespēja piedalīties nākamā prezidenta izvēles procesā. Vēl labāk, viņiem pat tika pavēstīts, ka izraudzītais kandidāts viņiem netiks darīts zināms.

Sapnis par laiku, kad Latvijas politiskās partijas savus kandidātus uz nozīmīgiem amatiem apspriedīs demokrātiski un publiski, laikam vēl ilgi būs tikai sapnis. Parlamentārā, demokrātiskā valstī politiskajai partijai būtu jābūt instrumentam, caur kuru iedzīvotājiem ir iespēja tieši ietekmēt valsts politiku. Vai Valsts prezidents nav gana nozīmīgs amats, lai partijas kandidāti tiktu virzīti no partiju nodaļām, apspriesti un apstiprināti partiju kongresos un kopsapulcēs – un, tikai izturējuši šo atlases sietu, nonāktu līdz balsojumam Saeimā?

Partiju politiku Latvijas realitātē veido vien daži desmiti indivīdu. Un viņu godīga atbilde pārējiem partijas biedriem būtu: „Jūs mums esat vajadzīgi tikai balonu piepūšanai un bukletu dalīšanai, bet pārējā laikā – netraucējiet!”. Un, kamēr balonu pūtēji ar to samierināsies, lielāka loma politikas veidošanā viņiem iedalīta netiks.

Ja Latvijas partijas nestrādās kā politikas ietekmēšanas instrumenti pašiem partiju biedriem, mēs visi turpināsim demokrātiski klibot. Un atklāta vai aizklāta prezidenta ievēlēšanas procedūra nemainīs to, ka tie, kuriem būtu jāveido partijas politika, paši piekrīt tikai pūst balonus.

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Sveicam Darba svētkos!

photo

VIDEO sveiciens Darba svētkos!

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Virtuālā būvuzraudzība

tilts
Kopš „Maximas traģēdijas” īpaši aktuāls kļuvis jautājums par būvniecības kvalitāti un uzraudzību. Diemžēl gandrīz visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz ēku būvniecību, teju aizmirstot, ka būvējam arī ceļus, tiltus un viaduktus. Arī slikta būvuzraudzība infrastruktūras objektu būvniecībā var gan radīt draudus cilvēku drošībai, gan novest pie mūsu nodokļos samaksātās naudas izšķērdēšanas.

Lielāko daļa lielo iepirkumu ceļu būvē organizē „Latvijas Valsts ceļi” (LVC), bet nozīmīga daļa ir arī pašvaldību kompetencē. Līdzās pašam būvniecības iepirkumam tiek organizēti iepirkumi par būvuzraudzību, un tieši šie iepirkumi rada vairākus jautājumus. Esmu apkopojis informāciju par 20 būvuzraudzības iepirkumiem gan pašvaldībās, gan nacionālā mērogā. Izskatot šos iepirkumus, rodas iespaids, ka būvuzraudzība ceļu būvē Latvijā notiek tikai virtuāli.

Latvijā jau sen tiek diskutēts, vai zemākās cenas princips iepirkumos ir tas labākais. Apskatot būvuzraudzības iepirkumus, top skaidrs, ka šis princips konkursus ir novedis līdz absurdam un teju vienmēr uzvarētāja piedāvātā cena liek pamatoti domāt par dempingu, jo par šādu cenu nav iespējams nodrošināt, ka objektā būvniecības laikā atrodas būvuzraugs, objekts tiek tiek reāli apsekots arī pēc būvniecības beigām un no būvnieka tiks pieprasīta nepieciešamā kvalitāte.

Izsludinot būvuzrudzības iepirkumus, kunkursa nolikumā tiek noteikts pieejamais finansējums, kas orientējoši liecina par to, cik reāli buvuzraudzība varētu izmaksāt. Tomēr iepirkumos gandrīz vienmēr uzvar piedāvājums ar būtiski zemāku cenu – cena var būt pat vairāk nekā 10 reizes mazāka par iepirkumā pieejamo finansējumu. Piemēram, konkursā par „Raiņa ielas posma jaunbūve, Noliktavas ielas, Dzintara ielas un Uzvaras bulvāra krustojuma rekonstrukcija, ielām piegulošā laukuma labiekārtošana, Cēsīs, Cēsu novadā” būvuzraudzību pieejamais finansējums bija 42 000 eiro atbilstoši 8” iepirkuma nosacījumiem, bet uzvarētāja piedāvātā cena – nieka 3900 eiro. Par 3900 eiro uzvarētājam ir jānodrošina būvuzraudzība septiņu mēnešu garumā. Tas ietver gan speciālista algošanu, gan nokļūšanu būvobjektā, gan tehniskās un administratīvās izmaksas un, galu galā, arī nodokļu nomaksu. Vai tas maz ir iespējams?

Ir skaidrs, ka šāda politika ilgtermiņā rada negatīvas sekas:
• šādi it kā taupot nodokļu maksātāju naudu, ilgtermiņā tiek būtiski pārmaksāts, jo kvalitāti būvobjektam nodrošināt nav iespējams. Faktiski nesaņemot cerēto kvalitāti, nākotnē nodokļu maksātāju nauda tiek pārtērēta vairākkārtīgi;
• lai konkursā uzvarētu pēc zemākās cenas principa, būvuzraugi faktiski nevar atrasties objektā. Slēdzot šādus līgumus par uzraudzību, nauda tiek izmesta vējā, jo tikpat labi būvuzraudzību varētu arī nenodrošināt;
• ja būvuzraugs nesaņem pienācīgu atlīdzību, pastāv risks, ka viņš var tikt „sponsorēts” no būvnieka puses. Šāda situācija rada riskus, ka uzraudzība faktiski nenotiek, jo būvuzraugs atrodas interešu konfliktā;
• vai, konkursos uzvarot ar šādām cenām, iespējams nomaksāt valstī noteiktos nodokļus?

Ja LVC organizētajos iepirkumos situācija vēl ir apmierinoša, tad pašvaldību iepirkumos to var uzskatīt par katastrofālu. Es aicinu politiķus beidzot nebūt strausiem, izvilkt galvas no smiltīm un risināt šo problēmu. Bet žurnālistus aicinu aktualizēt šo jautājumu, neļaujot politķiem tomēr tēlot strausus.

Šeit pieejams neliels ieskats pašvaldību un LVC iepirkumos par būvuzraudzību.

Dzintars Segliņš
Ceļu tiltu inženieris, biedrības “Progresīvie” biedrs

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Foto orientēšanās – brīvdienu iespēja!

Image - Copy
Piektdien, 1. maijā, Latvijā un vēl vairāk kā 80 valstīs tiks atzīmēti darba svētki. Šī diena nav talkas diena vai vienkārši pavasara brīvdiena. Šajā dienā tiek atzīmēta iepriekšējo paaudžu cīņa par darba ņēmēju tiesībām. Pateicoties tai mēs šodien strādājam 5 dienas nedēļā un 8 stundas dienā, nevis 7 dienas nedēļā un 16 stundas dienā, mums ir darba līgumi, iespēja stāties arodbiedrībā, minimālā alga, darba drošības noteikumi un iespēja savas tiesības aizstāvēt tiesā!

Biedrības PROGRESĪVIE aicina šo dienu atzīmēt aktīvā veidā, atceroties un novērtējot mums dotās brīvības, iespējas un tiesības.

Aicinām ikvienu interesentu piedalīties DARBA SVĒTKU PROGRESĪVAJĀ foto orientēšanās piedzīvojumā, kurā meklēsim, atpazīsim un iemūžināsim Rīgas centrā esošos objektus, kam ir būtiska nozīme Latvijas vēsturē, cīņā par darba tiesībām un mūsu šodienas politiskajā dzīvē.

• Piedalīties var ikviens. Komandā 1 līdz 3 cilvēki;
• Tiekamies 1. maijā pulksten 16:00 Līvu laukumā pie Coffee Tower;
• Norises laiks – 2 stundas (līdz 18:00);
• Katrai komandai jābūt līdzi vismaz vienai digitālajai fotokamerai, kurā iespējams iemūžināt līdz 40 fotoattēliem (loģiski – der arī atbilstoši telefoni);
• Labākajām komandām BALVĀS dāvanu kartes no veikala Dabasdobe.lv. Pirmajai vietai – 35 eiro, otrajai – 25 eiro, bet trešajai 15 eiro! + arī veicināšanas balvas!

Piesaki savu komandu ŠEIT

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.