Latvieša solidaritāte

forums
Vērojot to, kas notiek mūsu informatīvajā telpā, arvien vairāk pārņem šausmas par mūsu solidaritātes izpratni un skatījumu gan uz pašmāju, gan starptautiskiem notikumiem.

Pirmkārt, grieķus mēs kategoriski pasludinām par sliņķiem un slaistiem. Turklāt viņi neesot pelnījuši nekādu finansiālu palīdzību, īpaši no nabadzīgās Latvijas ne, jo nepilda mājas darbus, paši neievēro fiskālo disciplīnu un citas savas apņemšanās.

Tajā pašā laikā sagaidām, ka par Latvijas drošību rūpēsies visi – gan NATO, gan ES. Gadiem ilgi neesam pildījuši un arvien nepildām savas apņemšanās par solidārām investīcijām savā aizsardzībā. Bet neskatoties uz to, citu valstu nodokļu maksātājiem jāiegulda mūsu drošībā, jo mums tas pienākas un to paredz solidaritāte. Arī valstīm, kuras ir nabadzīgākas par mums. Piemēram, Rumānija un Turcija, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks kā Latvijā, ir piedalījušās Baltijas gaisa patrulēšanas misijā.

Arī Krievijas noteikto sankciju dēļ radušos zaudējumus Latvijas uzņēmējiem pieprasām solidāri kompensēt no ES līdzekļiem. Āfrikas cūku mēris Latvijā pavisam noteikti ir visas ES problēma un finansiāli ar to jācīnās kopīgiem spēkiem. Rail Baltica dzelzceļa līnija, pirmkārt, vajadzīga vāciešiem, itāļiem, spāņiem, tādēļ viņiem jāsedz 80 % no dzelzceļa būvniecības izmaksām.

Bet bēgļi ES dienvidvalstīs nekādā gadījumā nav mūsu problēma. Tā ir tikai un vienīgi Itālijas, Grieķijas, Maltas… problēma.

Tāda izskatās mūsu izpratne par solidaritāti.

Mūsu valsts nākotne un pastāvēšana ir ļoti cieši saistīta ar ES un NATO nākotni. Savukārt šo institūciju efektivitāte un pastāvēšana ir tieši atkarīga no dalībvalstu spējas kopīgi un patiesi solidāri risināt problēmas. Apzinoties Latvijas drošības un pastāvēšanas atkarību no starptautiskās situācijas, mums būtu jābūt pirmajās rindās iestājoties par patiesu solidaritāti Eiropas Savienībā. Arī bēgļu jautājumā. Un arī apzinoties, ka ne vienmēr un visos jautājumos citi ir bijuši solidāri pret mums.

Bet šodien, diemžēl, šķiet, ka solidaritāti gribam tikai tad, kad palīdzība nepieciešama pašiem. Arī ES un NATO vēlamies redzēt kā organizācijas, kas sniedz palīdzību vien mums svarīgos jautājumos un situācijās, nevis kopīgi risina problēmas.

Vai vēlamies, lai amerikāņi, zviedri, vācieši, itāļi un citi mūsu partneri uz problēmām skatās tāpat kā mēs šodien?

Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Zviedrijai nav jāuztraucas, Baltijai gan…

Aizvadītajā gadā drošības situācija Eiropā kļuva par aktuālāko jautājumu ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Mūsu drošība lielā mērā ir atkarīga no mūsu kaimiņu un sabiedroto politiskajiem lēmumiem un militārajām spējām. Tādēļ vērts noklausīties pirmo PROGRESĪVĀS STUDIJAS raidījumu par to, kā drošības situāciju reģionā vērtē Zviedrijā.

Vai arī Zviedrijā drošība ir kļuvusi par galveno politisko aktualitāti? Kā Zviedrijā vērtē publiskus Krievijas pārstāvju izteikumus, ka “Jums te Zviedrijā nevajag uztraukties, bet Baltijai gan…”? Vai sociāldemokrātu nākšana pie varas mainīs Zviedrijas politiku drošības jautājumos?

Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes raidījumā sniegs eksperts Zviedrijas politikā Didzis Melbiksis un biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis Ervins Labanovskis. Raidījumu vada Mārtiņš Kossovičs.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Ar NATO biedra karti var nepietikt

publicitates_foto_dobelis
Kopš Ukrainas krīzes eskalācijas Latvijas politiskā un sabiedriskā dienaskārtība ir būtiski mainījusies. Medijos, politiķu diskusijās un ekspertu komentāros par centrālo jautājumu ir kļuvusi mūsu drošība – tiek vērtētas valsts armijas spējas, NATO sniegtās garantijas un Krievijas „maigās varas” ierobežošanas nepieciešamība.
Protams, ir nepieciešams stiprināt mūsu bruņotos spēkus, tiem atvēlot vismaz tik resursu, cik esam solījuši saviem partneriem NATO. Tāpat ir pašsaprotami, ka valstij jāizdara viss iespējamais, lai tās pilsoņi nedzīvotu vienpusējā, sagrozītā, propagandas pilnā informatīvajā telpā, bet spētu saņemt vispusīgu un maksimāli objektīvu informāciju par notikumiem gan starptautiskajā arēnā, gan savā valstī.

Tomēr šaubos, vai tikai spēcīga un labi finansēta armija, NATO biedra karte un kabeļtelevīzijās aizliegti Krievijas propagandas kanāli var Latviju padarīt par stipru un drošu valsti ar patriotiskiem iedzīvotājiem. Redzot notikumus Ukrainā, ir skaidrs, ka tiešs militārs uzbrukums no nedraudzīgas valsts nav vienīgais draudu veids, ko mums jābūt gataviem atvairīt.

Šajā laikā no politiskās dienaskārtības teju pilnībā ir pazuduši jautājumi par nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanu, kas vēl nesen tika dēvēti par prioritāriem. Manuprāt, nepelnīti, jo tieši plaša nabadzība un krasa sociālā nevienlīdzība jebkurā sabiedrībā būtiski palielina drošības riskus – un šis aspekts diskusijā par mūsu drošību ir palicis nenovērtēts. Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā arvien ir sociāli nevienlīdzīgākā sabiedrība Eiropas Savienībā – 43,6% no bērniem līdz 18 gadu vecumam ir pakļauti nabadzības riskam un 42% Latvijas ģimeņu ir grūtības savilkt kopā galus mājsaimniecības budžetam. Tādēļ cilvēki arvien ir spiesti doties ekonomiskajā trimdā, lai uzturētu savas ģimenes. Vai no cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvo šādā situācijā, varam gaidīt patriotismu un lepnumu par savu valsti?

Demokrātiskā valstī būtisks drošības stūrakmens ir pilsoniskā sabiedrība – plašas arodbiedrības, daudzskaitlīgas politiskās partijas un spēcīgas nevalstiskās organizācijas. Tas cilvēkiem dod iespēju piedalīties politisku un sabiedrisku lēmumu pieņemšanā, tādējādi ļaujot uzņemties līdzatbildību par šiem lēmumiem. Lai šāda pilsoniskā sabiedrība veidotos, ir nepieciešams plašs vidusslānis. Ja cilvēkam jāstrādā vairākos darbos, lai uzturētu ģimeni, un tik un tā trūkst naudas cienīgai dzīvei, – grūti sagaidīt, ka cilvēks būs pilsoniski aktīvs. Personīgā ekonomiskā situācija lielai daļai Latvijas sabiedrības vienkārši liedz iespēju pilnvērtīgi iesaistīties nevalstisko organizāciju vai politisko partiju darbā, tādējādi viņus faktiski izslēdzot no demokrātiskajiem procesiem. Stipras pilsoniskās sabiedrības veidošanos kavē arī savstarpējā neuzticēšanās, kas raksturīga sabiedrībām ar augstu sociālo nevienlīdzību.

Sabiedrības informatīvā telpa un iedzīvotāju izvēle, kādu mediju saturu patērēt, lielā mērā atkarīga no šo cilvēku iespējām. Diez vai atsevišķu kabeļtelevīziju kanālu aizliegšana palīdzēs cilvēkam tikt pie dekodera, kvalitatīvāka mediju satura vai jaunām svešvalodu zināšanām. Ja liela daļa sabiedrības dzīvo nabadzībā un nespēj atvēlēt līdzekļus kvalitatīva mediju satura iegādei, tad nebūs arī žurnālistu, kas šo saturu rada. Cilvēki izvēlēsies lētāk un ērtāk pieejamo. Ne mazāk svarīgi ir tas, lai ikviens, kurš to vēlas, var atvēlēt līdzekļus sava izglītības līmeņa celšanai, jo arī no tā ir atkarīga spēja un vēlme iegūt plašāku un vispusīgāku skatu uz sabiedrībā notiekošo. Diemžēl Latvijā daudziem šādas iespējas nav.

Galu galā, sabiedrībā, kurā liela daļa dzīvo nabadzībā un ir izteikta sociālā nevienlīdzība, pastāv spriedze – un tajā ir daudz vieglāk izprovocēt nemierus un protestus. Lai gan Latvijā esam pārlieku pacietīgi un protesta akcijās piedalīties nemīlam, ir piemēri, kas parāda, ka situāciju var eskalēt. Turklāt uz sociāla rakstura konfliktu un protesta fona ir pavisam viegli provocēt arī etniskus un cita rakstura konfliktus. Var pienākt brīdis, kad būs grūti cilvēkiem, kuri gadiem cīnās ar eksistenciālām problēmām, prasīt, lai viņi novērtē brīvības un demokrātijas sniegtās iespējas. Viss, ko viņi par šīm iespējām zinās, – ka tās pieejamas šauram sabiedrības slānim un viņiem nav sasniedzamas.

Kremlim draudzīgas partijas Latvijā ir centušās izmantojot sociālās problēmas, lai iegūtu pietiekamu vēlētāju atbalstu koalīcijas un valdības veidošanai. Līdz šim ne visai veiksmīgi. Bet vai nevar pienākt brīdis, kad tas izdosies? Valsts līmenī „risinot” nevienlīdzības un nabadzības problēmas kā līdz šim, – domāju, tāds brīdis var pienākt gan.

Diemžēl rodas iespaids, ka Krievijas pieaugošā agresija Ukrainā un citur daudziem Latvijas politiķiem nākusi kā glābiņš, kas ļāvis kārtējo reizi aizbēgt no vēl nesen vismaz vārdos prioritārajiem jautājumiem un atgriezties pie ierastās retorikas. Nevēlēšanās pat runāt par progresīvu nodokļu sistēmu, par darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu un tā pārcelšanu uz loloto un atbalstīto spekulatīvo biznesu, par cienīgu atalgojumu daudziem sabiedriski nozīmīgās nozarēs strādājošajiem var izrādīties tuvredzīga un ļoti bīstama.

Grūti ir noticēt, ka pie varas esošie tiešām nesaprot, ka sabiedrībā ar plašu vidusslāni atsaucību negūst ekstrēmi uzskati, konfliktu provokatori un naida kurinātāji (drīzāk viņi tad saņems sabiedrības nosodījumu un paliks margināļu lomā). Bet varbūt pie vainas ir īstermiņa izdevīgums, lai paši paliktu pie varas?

Ansis Dobelis - "Progresīvo Ideju Kustības" priekšsēdētājs

Ir jāpārtrauc ceļu un ietvju „iesālīšana”

zima_satiksme

Biedrība PROGRESĪVIE ir vērsusies pie Latvijas lielākajām pašvaldībām ar aicinājumu uzlabot autoceļu uzturēšanu ziemas apstākļos. Arī šoziem uz ielām novērotā situācija un apstākļi liek šaubīties par ceļu uzturētāju apgalvojumiem, ka autoceļi ir ziemai gatavi un tie tiek uzturēti pienācīgā kvalitātē. Tāpat rodas šaubas, ka tiek ievēroti normatīvajos aktos noteiktie ceļu uzturēšanas standarti.

Piemēram, arī pēc nesenā sniegputeņa Rīgā bija vērojams, ka uz brauktuvēm un ietvēm esošo sniegu nevis notīra, bet cenšas izkausēt ar sāli – šāda rīcība ir pretrunā ar izvirzītajām prasībām ceļu uzturētājiem. Lietojot minēto metodi, veidojas sniega-sāls putra, bet tas ir pretrunā ar VAS „Latvijas Valsts Ceļi” standartiem, konkrēti „Valsts autoceļu ikdienas uzturēšanas darbu tehniskajām specifikācijām”, kurās ir norādīts, ka „brauktuvei jābūt atbrīvotai no irdena sniega, slapja sniega vai sniega, kas sajaukts ar smiltīm vai sāli”.

Satraukumu rada arī sāls nepamatota un pārmērīga izmantošana. Daudzviet ceļi tiek kaisīti ar sāli arī zem mīnus 10°C, kaut gan ir zināms un noteikts, ka sāls zem mīnus 10°C vairs efektīvi nepilda paredzēto funkciju. Šādā gadījumā kā pretapledojuma materiālu efektīvāk būtu izmantot smiltis. Bieži arī ietves tiek nevis attīrītas no sniega un ledus kārtas, bet gan kausētas ar sāli, kaut arī MK noteikumos Nr. 224 tiek minēts, ka gājēju celiņu un veloceliņu uzturēšanā ir jāveic attīrīšana no sniega un slīdamības samazināšana, kaisot smilti vai šķembiņas.

PROGRESĪVO pārstāvis, ceļu tiltu inženieris Dzintars Segliņš norāda: „Šāda sāls izmantošana nodara būtisku kaitējumu ne vien pilsētu infrastruktūrai – ceļa un ietvju segumiem, tiltiem un ēkām, – bet arī apkārtējai videi. Tāpat zaudējumus nākas ciest iedzīvotājiem – tiek bojāti apavi, apģērbs, autotransports un divriteņi.”

Biedrība PROGRESĪVIE aicina pašvaldības un ceļu uzturētājus ievērot noteiktos standartus un prasības. Pirmkārt, jāsāk būtu ar sāls izmantošanas ierobežošanu. Uz brauktuvēm tā būtu jāizmanto tikai tajos apstākļos, kad tā pilda savu funkciju. Naudas taupīšanas nolūkos ir jāizbeidz bezjēdzīgie centieni ar sāls palīdzību izkausēt liela sniega daudzumu uz ceļa, tādējādi radot sniega-sāls putru, kas apdraud satiksmes drošību. Savukārt, uz gājējiem paredzētās ielas daļas no sāls izmantošanas ir jāatsakās pavisam. Ietves ir iespējams no sniega attīrīt un pretslīdēšanai apstrādāt ar smilti.

Otrkārt, daudz rūpīgāk būtu jāpievēršas tieši ceļu attīrīšanai no sniega. Lai gan īstermiņā tas var šķist dārgāk, kopējās izmaksas sabiedrībai ir zemākas. Treškārt, ir nopietnāk jāmeklē alternatīvas tehnoloģijas. Viena no tādām Latvijas gadījumā varētu būt ceļu apstrāde ar sakarsētu smilti, kas plaši tiek izmantota Skandināvijā. Tā gan samazina slīdamību, gan ilgāk saglabājas uz apstrādātās virsmas un nodara mazāku kaitējumu apkārtējai videi un infrastruktūrai.

Šobrīd izmantotā metodika ceļu uzturēšanai ziemas periodā liecina par atbildīgo personu īstermiņa domāšanu. Tiek izmantoti it kā lētākie risinājumi pašvaldībām un valstij, neskatoties uz to, ka tie nodara būtisku kaitējumu videi, infrastruktūrai un tās lietotājiem. Valsts un pašvaldību prioritātei būtu jābūt nevis to budžetiem un ietaupījumiem, bet gan sabiedrības labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.

Vai iespējama labklājības valsts?

ziemelvalstis
Raidījums “Ziemeļu puse” pēta, cik lielā mērā Ziemeļvalstu labklājības modelis ir piemērots mums? Kā Kļūt par labklājības valsti? Vai arī Latvijā varētu pienākt laiks, kad drošība par šodienu un savu nākotni staro no cilvēkiem?

ZIEMEĻU PUSE EPIZODE 53 from Ziemeļu Puse on Vimeo.

Progresīvo Ideju Kustība (agrāk biedrība "PROGRESĪVIE") ir dibināta 2011. gadā un apvieno sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus, kuriem ir apnikusi Latvijas labējā politika un kuri iestājas par progresīvām reformām Latvijas politikā, ekonomikā, varas attieksmē pret sabiedrību. Mūsu ideāls ir tāda valsts un sabiedrība, kuru raksturo taisnīgums, uzskatu brīvība, cilvēku vienlīdzība un solidaritāte.